Augstak par zemi

Zandas Rubenes pētījums “Digitālā bērnība” analizē abus nosaukumā minētos jēdzienus. Kad sākās digitālais laikmets? Kā tas izmainīja sabiedrību? Savukārt ‘bērnību’ zinātniece sauc par konstruktu, rādot, kā dažādos vēstures posmos mainījušās vecuma robežas, kad mazs cilvēks tiek uzskatīts par aizbilstamu. Pētījums patreizējo homo digitalis laikmetu ieliek plašākā kontekstā, saucot ekrānpaaudzi nevis par revolūciju, bet gan daļu no evolūcijas procesa.

Kā vācu mācīto vīru vērtības un darbība ietekmēja Vidzemes latviešu dzīvi 18. gadsimtā? Vācu mācītāja, Hernhūtes brāļu draudžu kustības atbalstītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa “Dzīvesgājums”, ko izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēka, ir viena no atbildēm uz šo jautājumu. Blaufūsa piētiskais dzīvesveids mainījis arī Palsmanes, Ērģemes un Kārķu zemnieku dzīvi, latviešu valodā sarakstītie darbi veicinājuši valodas attīstību, hernhūtiešu iedvesmotais egalitārisms veicinājis latviešu pašvēstures uzklausīšanu un pierakstīšanu. Šis ir aizraujošs stāsts par 18. gadsimta vācu mācītāju Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu, kurš dodas uz sev nezināmo Vidzemi tobrīd – cariskajā Krievijā, lai kalpotu Valmiermuižā. Vēlāk kļūst par mācītāju Ērģemē, Kārķos, arī Rīgā, pašā svētā Jēkaba baznīcā. Pieslejas Hernhūtes brāļu draudžu kustības tikumiem, par ko mūža otrā pusē bargi sodīts. Pazemīgā pieticībā draudzējas ar zemākas kārtas Rīgas amatniekiem, tostarp turīgākajiem latviešiem. Tiek uzskatīts, ka pēc latvieša, pārtikušā mastu koku tirgotāja Jāņa Šteinhauera lūguma 1753. gadā Frīdrihs Bernhards Blaufūss latviešu valodā uzraksta sacerējumu “Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti”, kura mērķis ir izstāstīt Latvijas teritorijas vēsturi no latviešu skatu punkta, nostiprinot latviešu tiesības uz šo zemi. 2015. gadā “Vidzemes stāstu” rokraksta faksimils kopā ar tā atšifrējumu mūsdienu rakstībā tika izdots grāmatā un aktualizēts no jauna. Tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi Frīdriha Bernharda Blaufūsa pašbiogrāfiju “Dzīvesgājums”. Manuskripta tulkotāja no vācu valodas ir Latvijas Nacionālās biblitotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Un “Dzīvesgājuma” rokrakstam ir savs atrašanas stāsts. Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevums “Dzīvesgājums” ir pat ļoti iespaidīgs izdevums. Pie šī teksta kā redaktors strādājis Arturs Hansons. “Es, Frīdrihs Bernhards Blaufūss, esmu nācis pasaulē 1697. gada 11. novembrī Frauenbreitungenē, Meiningenes hercogiem piederošā tirgus pilsētā pie Verras upes Hennebergas grāfistē. Mans tēvs Ādams Verners bija kluss, kārtīgs un reliģiozs vīrs, kalpoja turpat par kantoru,” iesākas Blaufūsa “Dzīvesgājums”. Frīdriha Bernharda Blaufūsa ”Dzīvesgājums” netiek izplatīts grāmatnīcu tīklā, taču to var nopirkt Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā vai internetā.

Jūnija sākumā jau sesto reizi notiks Liepājas Karostas festivāls. Raidījumā uzzināsiet arī citus Liepājas Karostas jaunumus: par jauno ekspozīciju Karostas cietumā, plāniem Muzeju naktij, un maija sākumā gaidāmo vienas dienas mūzikas, mākslas un laikmetīgā teātra festivālu "Ziedonis ūdenstornī". Tiekamies ar Karostas glābšanas biedrības pārstāvi Montu Kraftu un festivāla "Ziedonis ūdenstornī" organizatori Ivondu Vilsoni.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) žūrija nosaukusi balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām kategorijām – spilgtākā debija – par savu pirmo stāstu krājumu “Ellīgi skaisti noslēpumi” nominēta Rute Kārkliņa. Īsos vārdos raksturošu Rutes Kārkliņas stāstu krājumu. “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neko bieza grāmata, ar simboliem piesātinātām Lindas Valeres ilustrācijām katram stāstam. Taču katrs no stāstiem ļauj tuvplānā ielūkoties kādā dzīvē, un spēj uzburt veselu pasauli. Runājot par stāstu tematiku, šobrīd latviešu literatūrā ir vesela izcilu rakstnieču sieviešu plejāde, kuras pievēršas sociālo problēmu skartajiem, bērnu, ģimeņu likteņiem, un Rute Kārkliņa ar saviem stāstiem iedibinātajā tēmā iederas lieliski. Viņai piemīt empātija kā Dženai Andersonei, spēja pamanīt stāsta sižetu ikdienišķā notikumā kā Janai Eglei. Stāsti ir ļoti dažādi, ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus, meklē īsto izteiksmes veidu. Stāsts “Ir mirklis starp”, kura fragmentu autores lasījumā šobrīd klausāmies, rakstīts epiloga formā, itin kā uzklausot ko jau sen notikušu, iepriekšnolemtu, nepieļaujot stāstījumam paklupt uz cilvēciskām ciešanām. Rutes Kārkliņas stāstu krājumā “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neviena stāsta, kas aprakstītu kristīgo dzīvesveidu, ticības pieredzi. Bet tā tur tomēr ir, netiešā veidā. Fascinējoši, kā Rutes Kārkliņas stāstos atklājas stāsta patiesais sižets. Tas gandrīz nekad nenotiek uzreiz, vienmēr ir kāda pretruna, spriedze, starp stāstā notiekošo, un jūtām, kas atklājas netieši un pamazām. Rutes Kārkliņas stāsti bieži vien vēstīti no maza bērna vai kaimiņa skatu punkta. Tas ir, no tāda cilvēka skatu punkta, kurš vai nu līdz galam nav spējīgs saprast notiekošo, vai arī kuram nav ļauts iejaukties, un tas vēstījumu padara jo skaudrāku. Kad latviešu literatūrā sevi, salīdzinoši nesen, pieteica sieviešu rakstnieču balsis, kuras vēstīja aizlauzto cilvēku stāstus, atceros kādā no recenzijām frāzi, ka rakstniece raksta, itin kā nemaz necerētu, ka kāds viņā ieklausīsies. Janas Egles, Dženas Andresones, Lauras Vinogradovas, tagad arī Rutes Kārkliņas ienākšana literatūrā vēstī arī par šo mazo brīnumu. Šajās rakstniecēs lasītāji ieklausās, un reizē ar šiem vēstījumiem sabiedrībā atvērtāka kļuvusi spēja ieklausīties par maznozīmīgiem uzskatīto cilvēku pasaules izjūtā.

Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” kopš pagājušā gada rudens izveidota jauna ekspozīcija, kas stāsta par burinieku būvi Talsu novadā 19. un 20.gadsimta mijā. Tas ir stāsts par 230 Kurzemes krastā tapušajiem buriniekiem, to nosaukumi, tapšanas vieta un laiks uzskaitīta uz kuģu burām, kas ir daļa no izstādes scenogrāfijas. Savukārt ekrāns vizuāli attēlo burinieku kuģotos maršrutus, pastāsta atsevišķu kuģu dzīves stāstus, sākot ar to būvētājiem, īpašniekiem, kas nereti bijuši arī savu kuģu kapteiņi. Turpat blakus atrodas muzeja atvērtais krājums, kurā cita starpā arī var aplūkot pa kuģa maketam, kuģotāju portretus. Apskatīt šo ekspozīciju esmu ieradusies pēc kolēģes Anitras Toomas ierosmes, lai viņai pateicība par tēmas ierosināšanu. “Kaltenes klubā” esam satikušās ar muzeja Kaltenes klubs galveno speciālisti Gundegu Balodi. Šis stāsts nav tikai par kuģiem, bet arī par dzimtbūšanas atsvabināto latviešu dzīvesveida maiņu. Fotogrāfijās labi redzams, ka kuģu būvētāju saimniecības atradušās turpat blakus piekrastē tapušajiem kuģiem, kas varbūt arī izskaidro kāpēc ciems stiepies garumā. Un ir arī konkrēts iemesls, kāpēc kuģu būve no Rīgas pārcēlusies uz piekrasti – visapkārt meži ar kokmateriāliem. Muzejs, kurš – tā nosaukumā minēts – gādā par Latvijas kuģniecības vēstures glabāšanu, ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Dodos turp, ilggadējais muzejnieks, kurš tagad gan devies pensijā, Andris Cekuls mani ieved kuģniecības vēsturei veltītajā zālē. Kuģniecības vēsturnieks palīdzēs man plašāk palūkoties uz burinieku būvi Latvijā. Kas no burinieku gadsimta Kurzemes piekrastē joprojām ir dzīvs Rojas un Kaltenes iedzīvotāju atmiņā? Gundega Balode atzīst, ka visai maz. Rojā padomjlaikos saimniekoja bagātais kolhozs Banga, tā paspārnē 1968. gadā tika nodibināts patreizējais Jūras zvejniecības muzejs. Muzeja mērķis bija dokumentēt kolhoza vēsturi, par senāku pagātni interesēties netika liegts, taču netika arī veicināts. Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” ekspozīcija, ar kuru mūs iepazīstināja Gundega Balode, būs apskatāma šovasar un vēl vismaz pāris nākošos gadus. Savukārt otrs mans šodienas sarunbiedrs, kuģniecības vēsturnieks Andris Cekuls, iesaka šovasar noteikti iegriezties Ainažu jūrskolā, jubilejas gadā noteikti tiks plānoti arī kādi īpaši pasākumi. Kā arī doties uz Pāvilostas novadpētniecības muzeju un uz Vētru muzeju Jūrkalnē, kuros arī var uzzināt vairāk par kuģiem un kuģošanu Latvijā.

Šai raidījumā "iekāpsim" dziesmu autores, grupu “Skumju akmeņi” un “Levīti” dibinātājas Helēnas Kozlovas ticības pieredzes pasaulē. Runājam maz, bet šūpojamies albuma “Tavi vārdi” (2014, “Levīti”) dziesmu tekstos un akordos.

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus. Šie divi pretēja vektora stāsti – par cerību pilno jaunekli, kura dzīvi izjauc laikmetu grieži, un nāvei nolemto Vorkutas nometnē ieslodzīto, kurš atrod veidu kā izdzīvot – tuvojas viens otram pretim, līdz sastopas brīdī, kad Voldemāram Pūcem pēc Staļina nāves izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni, un kopīgi atgriezties Latvijā. Sibīrijas stāstam Kaspars Pūce pievēršas ne pirmo reizi, šī paša stāsta bērna acīm skatītā versija ir Kaspara Pūces pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, un tagad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu - “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”. 1949. gada 25. martā tēvam pa pēdām izsūtīta tika arī viņa ģimene, aktrise Daila Kukaine–Pūce, tobrīd tikai septiņu mēnešus vecais Kaspars Inesis. Patiesi unikāls Kaspara Pūces rakstītajā šķiet tas, lai gan ar prātu saprotam, ka izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt tos var viegli, kā jautru pastāstiņu virknējumu, kurā ir kaut kas no latviešu tautas pasakām, kurās ganuzēns vienmēr uzveic Velnu. Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ierakstīja savu vārdu vispirms Latvijas Leļļu teātra, pēc tam Operetes teātra vēsturē. Tas joprojām ir neatbildēts jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus. Grāmata “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” gan koncentrējas uz Voldemāra Pūces dzīves daļu LĪDZ iekāpšanai vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Taču arī šajā dzīves nogrieznī ir Latvijas teātra un kino vēsturei būtiski fakti. Stāsts par to, kā izcilajam krievu aktierim, režisoram un pedagogam Mihailam Čehovam pēc Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt Rīgu, bet viņa studentiem aizmirst visu krievisko. Tas gan beidzās ar studentu dumpi un Latvijas Drāmas studijas dibināšanu. Tas, kas pārsteidz, Kaspars Pūce ir uzrakstījis ļoti dzīvīgu grāmatu, kur līdz sadzīviskām detaļām atstāstīti gadījumi, kas norisinājušies … patiesībā ilgi vēl pirms viņa dzimšanas. Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, latvieši lēģerī, ne bez apsviedīgā Voldemāra Pūces idejām, nodibina mākslas cehu, kas ražo lietiņas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs. Ģipša pelnu traukus ar kailiem bābiešiem, Salatētus Latvijas karoga krāsās. Gleznas ar pārkopētiem Šiškina lācīšiem vai Aivazovska vilni. Neiespējamos apstākļos viņi ne tikai atrod veidu kā izdzīvot, bet iedibina pat ko līdzīgu jēdzīgai dzīvei, izmanās svinēt Jāņus un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”, Kaspars Pūce uzrakstījis tādu kā varoņeposu par sava tēva dzīvi. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātām piezīmēm, tēva tēlu viņš ir jaunradījis apmēram tāpat kā aktieris strādā pie lomas. Ja formāli Voldemārs Pūce ir ieslodzītais, cilvēks bez tiesībām, vergs uz divdesmit pieciem gadiem. Tad dēla rakstītajā viņš ir izdzīvotājs, uzvarētājs. Tāds, kurš visu mūžu spītējis liktenim. Spītējis zemnieka liktenim turpināt art zemi. Spītējis...

“Rīgas mākslas telpas” Intro zālē vēl līdz 7. aprīlim skatāms mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”, kas pagājušajā gadā kā nacionālā ekspozīcija pārstāvēja Latviju 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē. Kuratore Gundega Laiviņa pagājušajā gadā uzdrošinājās uz pasaules scenogrāfijas Meku Prāgā vest darbu, kas burtiski tapa kvadriennāles apmeklētāju acu priekšā. Ekspozīcijas telpā bija izvietoti 12 ekrāni, un katru nākamo dienu, iegaismojās par vienu ekrānu vairāk. Latvijas ekspozīcijas mērķis Prāgas kvadiennālē bija mudināt skatītāju aizdomāties par scenogrāfiju kā procesa mākslu, kas veidojas mijiedarbē ar vietu, laiku, satiktajiem. Darbs patiešām tapa ceļā. Divpadsmit dienas kolektīvs „Grāfienes” pavadīja ceļā no Rīgas uz Prāgu, katru ceļojuma dienu radot scenogrāfiju vai izrādes situāciju. Uz viena no ekrāniem bija skatāma ceļojuma tiešraide, ko nodrošināja operators Dāvids Smiltiņš un tekstu autors Kirils Ēcis. Dienas beigās paveiktais tika sakompresēts pāris minūšu garā video. Ja Prāgas Secenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāles apmeklētāji darba tapšanai varēja sekot kā seriālam, tad šobrīd, izstādē Rīgas Mākslas telpā, visi 12 dienās tapušie video apskatāmi vienkopus, mazākajā izstādes telpā tiek demonstrēts ceļojuma tiešraides laikā uzņemtais 120 stundas garais video. Apvienību “Grāfienes” veido ir kursabiedrenes Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nozarē – Dace Ignatova, Justīne Jasjukeviča, Ildze Jurkovska un Marianna Lapiņa. Mākslas un teātra pasaulē šī nav pirmā reize, kad kursabiedri izveido radošu apvienību, taču pirmo reizi tas ir noticis scenogrāfijas jomā. Ja ierasti scenogrāfam atspēriena punkts ir izrādes dramaturģiskais materiāls, tad šādā procesā topošā scenogrāfijā noteikumi ir mazliet citādi. Tas arī ir tas, ko skatītājs redz izstādē. Katrai no 12 dienām ir divi paskaidrojoši vārdi. Pirmais – paskaidro mākslinieku pieteikto tēmu, otrs, liek nojaust par izvēlēto vietu. Piebildīšu, ka Kirils Ēcis bija arī piemeklējis mūziku, kas skanēja brauciena laikā busiņā. Un tā skanēs arī šai raidījumā. Veidojot mākslas darbu Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālei, apvienības “Grāfienes” uzdevuma smaguma punkts bija atrast īsto vietu tēmas atklāsmei. Taču mākslinieciskajiem mērķiem ceļā visu laiku stājās ļoti prozaiski, praktiski apsvērumi. Piemēram, interneta pieejamība. Sākotnēji zemes rakšana bija iecerēta kūdras purvā. Bet tā kā tur tuvumā nebija torņu, nācās ieceri īstenot kukurūzas laukā, un iepazīties arī ar lauka saimnieci. Mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā” Rīgas mākslas telpas Intro zālē apskatāms līdz 7. aprīlim, 20., 22., 26. martā un 4. aprīlī plānotas arī ekskursijas.

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī top Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecerēts, ka centra krātuvē tiks apkopots, uzglabāts un iespēju robežās arī digitalizēts ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu radītais mūzikas kultūrvēsturiskais mantojums. Saņemti pirmie nošu un skaņu ierakstu ziedojumi, jau šobrīd uz pili atceļojusi folklorista un valodnieka Austra Graša privātā bibliotēka, kas turpmāk būs pieejama publiski. Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā Ozolmuižas ciemā patiešām varena ēka spoguļojas ezera ūdeņos, ozoli iezīmē kādreizējā muižas parka vietu. Pirmās ziņas par Ozolmuižas pili rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimtā, vēlāk tā piederējusi Vidzemē valdošajām Korfu, Ungernu dzimtām, savu uzplaukumu pils piedzīvojusi Mellīnu dzimtas valdījumā. Mellīnu laikā, 18. – 19. gadsimtā, tika uzcelta patreizējā Ozolmuižas pils, izveidots parks un laivu piestātne. Pēc 1920. gada zemes reformas Ozolmuižas pils nonāca publiskā lietošanā. Ozolmuižas pilī ir bijis gan kara hospitālis, gan nespējnieku nams, padomjlaikos profesionāli tehniskā skola ar lauksaimniecības ievirzi, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Ozolmuižaspamatskola. Uz Ozolmuižu devos vēlā rudenī, uz lapu talku un koncertu – uzstājas Latviešu biedrības kamerkoris “Austrums”. Ar šādiem, pēdējā laikā samērā bieži Ozolmuižas pilī notiekošiem pasākumiem, sevi vietējai kopienai un pārējiem piesaka pils patreizējais nomnieks – Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecere ir laba un pareiza. Šobrīd ir cienījamā vecumā un pamazām mūžībā aiziet tā latviešu paaudze, kas pēc II Pasaules kara devās trimdā. Tā ir paaudze, kas, izklīdusi pasaulē, spēlēja teātri, dziedāja koros, izdeva ierakstus un gadagrāmatas. Šīm kultūras liecībām tagad laiks atgriezties Latvijā, un Pasaules latviešu mūzikas centra iecere ir izveidot krātuvi, kurā uzglabāt, un iespēju robežās arī digitalizēt nošu krājumus,vinila plates, magnetafona lentes un kasetes – ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu radīto tieši mūzikas kultūrvēsturisko mantojumu. Biedrība ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' dibināta salīdzinoši nesen - 2022. gada 9. novembrī, Vestienā, un starp tās dibinātājiem ir virkne sabiedrībā atzīstamu personību: folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis; koru diriģents, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, Madonas novada koru virsdiriģents Ārijs Šķepasts; Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas vadītājs Mārtiņš Bergs, kurš vienlaikus ir arī Madonas Mūzikas skolas direktors, aranžētājs un orķestru diriģents; producents, mūziķis un mediju profesionālis Kristaps Grasis, kurš iepriekš bijis arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs un portāla "latviesi.com" galvenais redaktors, un vēl daudzi citi. Iecere vērienīga, un patreizējā tapšanas stadijā, kad pilī uzsākti neatliekamākie remontdarbi, bet atsūtītie materiāli glabājas kastēs, to iztēloties prasa diezgan daudz iztēles un drosmes. Drosmes stāsti tiek stāstīti arī Pasaules latviešu mūzikas centra rīkotajā koncertā. Ierakstu studijas, radošās rezidences, krātuve Ozolmuižas pilī pagaidām vēl ir tikai sapnis. Taustāmāka iecere, kas varētu tapt sabiedrībai pieejama jau pārskatāmā nākotnē, atrodas aiz durvīm, ko rotā uzraksts “Austra Graša dārgumu krātuve”. Telpas vidū sakrautas banānu kastes, pie sienām pa daļai piepildīti grāmatplaukti. Folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis visu mūžu ir krājis grāmatas, Ozolmuižas pilī viņa privātā bibliotēka būs pieejama publiski. Ozolmuižas ciems šādā veidā tiktu pie bibliotēkas, interneta pieslēguma. Tiesa, iecerētajā bibliotēkā grāmatas varēs lasīt tikai uz vietas. Taču jo īpaši kolekcionāra interešu veidotais grāmatu krājums varētu būt interesants zinātniekiem – trimdas vēstures vai folkloras pētniekiem. Ir ļoti svarīgi radīt vietu, kur, beidzoties kādam laikmetam, nonākt kultūrvēsturiskām vērtībām, un te mēs atkal...

Balsi atguvuša Radio žurnālista dienasgrāmata, jeb neizskanējušo raidījumu piezīmes, klusuma laikā krāto domu dienasgrāmata. Kas prāta cienīgāk? Runāt, iejaukties, vairojot viedokļus? Vai apgūto klusuma pieredzi likt lietā, fokusējoties uz ar roku aizsniedzamām lietām? Esiet sveicināti! Ar jums sasveicinās Anda Buševica, un ir gan pēdējo mēnešu laikā ar mani kas noticis. Es biju zaudējusi balsi. Pavisam burtiskā nozīmē. Laringīts, balss zudums. Mēnešiem. Un man kā cilvēkam, kura profesija ir reizēm ar lielu sparu uzrunāt cilvēkus, tā bija nogalinoša, bet reizē arī ļoti interesanta pieredze. Samainīt runāšanas sudrabu pret klusēšanas zeltu. Izstāstīšu vienu piemēru. Ceļā uz Valmieras teātri kopā ar brīnišķīgo Latvijas Televīzijas žurnālisti, raidījuma “Ielas garumā” veidotāju Lilitu Eglīti, jau iepriekš brīdinu, ka es visu ceļu klusēšu. Nekā personīga, ārsts ieteicis pēc iespējas nenoslogot balss saites. Kolēģi tādas lietas saprot, un Lilita nejautāta sāk runāt pati. Ātri satumstošās ziemas dienas pelēkumā, ar acīm sekojot auto ugunīm, teju divas stundas ilgajā ceļā, es uzzinu Lilitas Eglītes dzīvesstāstu, līdz pat bērnības atmiņām, ģimenes likteņiem, dzīvi Televīzijas ēkā. Tumsā kolēģes balss skan un skan, un, tuvojoties Valmierai, man ar pārsteigumu jāatzīst, ka tik skaista, viengabalaina, un dziļa, mūsu saruna līdz šim nekad nav bijusi. Varbūt es šo pieredzi kā intervēšanas tehniku varētu izmantot vēl kādreiz dzīvē? Nerunāt, bet būt blakus. Paklusēt. Līdz tie stāsti nāk paši.

Nesen iznākušais Dainas Tabūnas romāns “Raganas” apraksta mūsdienu cilvēka savādo esību: tā vienlaikus ir ļoti tehnoloģizēta, bet arī atvērta prātam neaptveramajam. Romānā aprakstītās sievietes iet savu pašatklāsmes ceļu, kurā ir arī daudz ikdienišķi atpazīstama. Vēstures stāstu pētnieks spēj ceļot laikā. Radošā iztēle ļauj lidot. Un mūsdienu protesta akcijās ir daudz līdzību ar aizliegumu apdvestiem raganu sabatiem. Daina Tabūna šobrīd ir jau trīs grāmatu autore – pirms desmit gadiem iznāca stāstu krājums “Pirmā reize”, pagājušajā gadā – bērniem domāta grāmata “Lasis Stasis un Atlantijas okeāns”. Un rakstniece vienmēr ir pārsteigusi ar, vismaz pieaugušajiem domāto grāmatu tēmām. Savā debijas stāstu krājumā “Pirmā reize” Daina Tabūna apraksta neērtības sajūtu, kas jāizdzīvo, kad ar tevi kaut kas notiek pirmo reizi. Un tas prasa zināmu drosmi – jau nobriedušā vecumā atsaukt atmiņā neveiklas situācijas, tās izdzīvot vēlreiz, aptvert ar prātu. Taču šī apzināšanās – tā ir daļa no pieaugšanas procesa. Un arī romāns “Raganas” ietver kādu atzīšanos – savā sievišķībā, savā ķermeniskumā, maņās. romāna “Raganas” sižeta sākumpunkts ir līdz banalitātei vienkāršs: tuvu trīsdesmitgadnieci Almu pamet viņas draugs. Sieviete, kura līdz tam gājusi dzīves ceļu, par kuru atzinīgi galvas māt varētu radi un laikabiedri: iepazinusies ar puisi, apguvusi kopdzīvi, un tad jau laikam arī ģimene un bērni varētu būt gaidāmi. Pēkšņi paliek viena ar sevi, neatbildētiem jautājumiem, varbūt arī dusmām. Alma mēģina dzīvē saglabāt līdzsvaru, apmeklē ezotērikas koučus un pamazām jūt arī sevī mostamies līdz šim neizzinātus spēkus. Tostarp – ļaujoties sapņiem, pamanot un pierakstot savas sajūtas, pamanot tajās veselumu. Romāna varones Almas datora mapēs iekārtotās tēmas, tālākajā sižetā pārtaps izvērstos stāstos. Romāns “Raganas” sastāv no piecām sadaļām, tām vēl ir apakšnodaļas, kurās darbojas galvenās varones Almas alter ego – sievietes citos laikos un gadsimtos. Vispār jau tas ir ļoti iedvesmojoši - domāt, ka varētu pastāvēt kāda pārlaicīga sieviešu māsība, caur sievietes ķermenisko izjūtu mūžīgo atkārtošanos, sieviete var izdzīvot gan sengrieķu dievietes, gan viduslaiku meitenes sirds noslēpumus. Vai tiešām pastāv tādi savienotie trauki? Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone, bija Dainas Tabūnas iepriekšējās grāmatas “Pirmā reize” korektore, un atzīst, ka joprojām lekcijās ar teoloģijas studentiem apspriež stāstu, kurā aprakstīta mazas meitenes pirmā reliģiskā pieredze. Arī romāna “Raganas” aprakstītā garīgo meklējumu pieredze teologam varētu būt intriģējošs izpētes objekts. Romāns “Raganas” tapis septiņus gadus, šai laikā Daina Tabūna pati iepazinusi mātišķības pieredzi, sabiedrību kopumā satricinājušās dažādas akcijas, kā, piemēram, Me too. Nozīme bijusi arī latviešu literatūrai romāna tapšanas laika kontekstam. Manuprāt, Daina Tabūna romānā Raganas apraksta mūsdienu cilvēka īpašo būšanu, kas no vienas puses ir ārkārtīgi racionāla, saistīta ar tehnoloģijām, darba grafikiem un skaidru dzīves kārtību. Taču vaļa tiek ļauta arī tai otrajai pusei: cilvēki tiek mudināti sarunāties, drīkst būt vāji, sava veida ceļojumi laikā ir ikvienam pieejamie vēstures stāsti, zināšanas par dažādām reliģiskām vai ezoteriskām praksēm, milzīgs pakalpojumu klāsts gādā par ķermeņa baudu un robežu izzināšanu. Alma, izzinot iespējamās pieredzes tik dažādās puses, romāna noslēgumā saņem savas jaunās patības pieņemšanu.

Sengrieķu valodas filoloģes un antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmata “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” mērķtiecīgi rakstīta sarunīgi, urdot lasītāju līdzdomāt par ierosinātajām tēmām, kurās katram no mums ir, ja ne personiska pieredze, tad vismaz pozīcija. Un šīs tēmas ir: aborti, eitanāzija, nāvessodi, karš kā attaisnota nogalināšana, kā arī citu dzīvnieku dzīves un dzīvības.

Latviski iztulkota norvēģu publicista un ceļotāja Riharda Beruga grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”. Fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem tomēr nav gluži ceļojumu apraksts, autoru interesē varas un ticības attiecības. Tajās ir kāds rakstniekam nepieciešamais dramatiskais konflikts – ticība kā cilvēka vēlme kļūt labākam, un vienlaikus gandrīz visi kari ir notikuši ticības vārdā. Latviski lieliski runājošais norvēģis Rihards Berugs Latvijā ir labi pazīstama personība, taču varbūt daži fakti tomēr jāatgādina – Rihards Berugs ir Ziemeļvalstu informācijas biroja Rīgā izveidotājs, viens no Vidzemes Augstskolas dibinātājiem, mediju zinātņu doktors, poliglots, ceļotājs, norvēģu – latviešu vārdnīcas līdzautors. Joprojām uztur saikni ar Latviju, lai gan nu jau padsmit gadus viņš par savējo sauc arī Svanetiju Gruzijā. Arī viņa jaunākā grāmata, pārgājienu maršrutu apraksts pa Kaukāzu, saistīta ar šo reģionu. Patiesu pārsteigumu raisa, ka nesen Lauras Stašānes tulkojumā latviski iznākusī grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”, ir pirmā Riharda Beruga grāmata, kas tulkota latviski. Maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem šķērso kopumā 20 valstis un apgabalus, pieminētas ap 80 svētvietu. Pleskavā, Pitalovas, agrākās Abrenes apgabalā īsi pirms izraidīšanas, Rihards Berugs tiekas ar pareizticīgo arhimandrītu Pjotru, arī šis stāsts ir grāmatā “Vara un ticība”. Svētais tēvs dzimis tepat netālu, Mazajā Djadno ciemā, bet jaunībā gājis uz dejām Žīguros un Katlešos, Latvijas pusē. Viņi sarunājas par II Pasaules kara notikumiem šai reģionā, kā ticība nav glābusi ne nogalinātos ebrejus, ne pareizticīgo mācītājus. Kā tēvs Pjotrs izmācījies Rīgā par kurpnieku, sastapis Mordovijas nometnēs pabijušu katoli, kā dziļos padomjlaikos pieņēmis lēmumu doties uz Pečoru klosteri, kā visu viņam piederošo iztērējis baznīcu ēku atjaunošanā. Rihards Berugs ir mediju zinātņu doktors, tātad – ne tikai kaislīgs ceļotājs, bet arī cilvēks, kurš orientējas politikā un vēsturē, un šo neviennozīmīgo stāstu par varas un ticības attiecībām viņš stāsta ļoti delikāti, caur pieskārieniem. Caur paša pieredzēto, satikto cilvēku dzīvesstāstiem. Pieminētās Solovku salas Krievijā vien būtu veselas grāmatas vērtas. Koncentrācijas nometnēs vēsturiskais naids pagaisis starp katoļu un pareizticīgo mācītājiem, kuri šeit dalījuši kopīgu likteni, šeit notikusi vajāto mūku vecticībnieku pašsadedzināšanās. Viens no impulsiem grāmatas “Vara un ticība” tapšanai, kā Rihards Berugs jau minēja, bijusi Ukrainas neatkarīgās, no Krievijas patriarhāta neatkarīgas pareizticīgo baznīcas dibināšana. Pašlaik Ukrainā ir trīs galvenās pareizticīgo baznīcas. Lielākā ir Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, kas darbojas autonomi, bet tomēr ir pakļauta Maskavai. Otra ir Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, bet trešā - salīdzinoši mazākā Ukrainas autokefālijas pareizticīgo baznīca. Rihards Berugs Ukrainu apceļoja 2019. - 20.gadā, brīdi pirms bija sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Grāmatas “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos” autors visos savos ceļojumos ļāvies notikumu gaitai, tas nozīmē, ka viņš parasti iepriekš nebrīdināja sarunbiedrus, nesarunāja tikšanos. Rihards Berugs saka, ka dotu iespēju viņa uzrunātajiem inscinēt viedokli. Pētniekam neracionāli, taču tēma to pieļauj, viņš uzticējies nejaušībai jeb Dieva prātam. Arī šai gadījumā, lai noskaidrotu vai Ukrainas neatkarīgā pareizticīgo baznīca atņem ēkas un draudzes Maskavas patriarhātam, viņš iebakstījis ar pirkstu kartē, un uz dullo izvēlējies divas nelielas draudzes netālu no Kijivas. Vienkārši ieradies.

Oktobrī ar atklāšanas koncertu tika nosvinēta dziesminieka Arņa Miltiņa 50 dziesmu nošu burtnīca, ko izdevusi “Austras biedrība”. Vēl pirms diviem gadiem nošu pierakstā iznāca Arņa Miltiņa bērnu dziesmu izlase “Lai mums labi iet”. Mūziķis pats šīs grāmatas dēvē par notīs un dziesmu tekstos pierakstītu, mūsu kopīgi piedzīvoto laiku, jo radušās dziesmas cieši saistītas gan ar Atmodas gadu noskaņām, gan koncertējot kopā ar Austras bērniem, gan darbojoties Rīgas pilsētas kultūras dzīves organizēšanā, pieredzēto. Arni Miltiņu sagaidu pie Radio durvīm, viņš šurp atminies ar velosipēdu, šī būšot otrā ziema, kad braucot visu gadu. Palūdzu ierakstīt autogrāfu, un Arnis ieraksta - “Svarīgi ir labie vārdi!”. Nu ja, Radio cilvēkiem ko tādu vajadzētu likt aiz auss. Labiem vārdiem ir nozīme. Arņa Miltiņa nosacīti “kopotajos rakstos”, nošu burtnīcā “Arnis Miltiņš. Dziesmas” apkopotas 50 dziesmas, sešpadsmit no tām klāt ir QR kodi, saites uz dziesmu videoierakstiem ar autora īsu pieteikumu, dziesmas stāstu. Ierakstos piedalās arī dēls Jānis un meita Laima. Tā ir tāda patiešām jauka mājas muzicēšana. Ar Vika jeb Viktora Kalniņa vārdiem tapusī “Mīļdziesmiņa” ilgus gadus bijusi Arņa Miltiņa vizītkarte Austras Pumpures dziesmu programmās. Šai ierakstā Arnis Miltiņš “Mīļdziesmiņu” dzied kopā ar Ievu Akurateri, ar kuru pirms 40 gadiem tapa klausītāju ārkārtīgi iemīļota programma, spēlēta koncertos trīs gadus no vietas, starp citu, jauni ieraksti ar Ievu Akurateri top arī šobrīd. Tāpat šobrīd top jauna koncertprogramma kopā ar jauno dziesminieci Melisu Deboru Kaškuru.

Jette Loona Hermanis ir performanču māksliniece un horeogrāfe. Latviešu valodu izmanto savos iestudējumos, taču viņas mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Nesen Baltijas Drāmas foruma ietvaros Rīgā bija iespēja redzēt Kanuti Gildi Saal teātra izrādi “Ēdenes detaļa”, kura pagājušajā gadā novērtēta ar Igaunijas Teātra dejas balvu, kā arī izrādi “Malleus Maleficarum”, ko veidojusi starptautiska aktieru komanda Ivetas Poles režijā. Jette Loona Hermanis darbojas arī performanču žanrā, šobrīd Rīgas Mākslas telpā skatāma MAREROLS’s izstāde “Pētījums: neredzamie vingrinājumi”. Jette Loona brīdina jau pirms sarunas, ka reizēm viņai ir grūti savas domas noformulēt latviski. Latviešu valodu Jette izmanto savos iestudējumos, taču mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Arī izrādē “Ēdenes detaļa” viņa runā latviski, un Jettes Loonas Hermanis atrašanās starp valodām šķiet intriģējoša arī radošās darbības kontekstā. Šādā fiziskā teātrī, izpratne par kuru Latvijā palēnām tikai dzimst, valoda, runa tiek izmantota atšķirīgi nekā dramatiskā teātrī. Šeit ne tik svarīgs ir pateiktā saturs, cik balss kā ķermeniska izpausme, un arī katrā valodā tas ir atšķirīgi. Jette Loona Hermanis nesen pabeigusi Amsterdamā „ SNDO – School of New Dance Development”, “Ēdenes detaļa” kopā ar kursabiedru Johanu Rosenbergu bija abu pirmais darbs pēc studiju beigšanas, atgriešanās Tallinā.

Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrētā kultūrizglītības programma “Literārā Akadēmija” ir izaugusi no kādreizējā Jauno autoru semināra. Seminārā praktizēto nedēļu ilgo darbu apspriešanu reizi gadā tagad nomainījušas meistardarbnīcas dzejā, prozā, drāmā, arī citvalodīgi rakstošajiem domāta programma. Literārā Akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi. Kad jāiegaumē kāds Latvijas literatūrā debitējušā vārds, grūti nepamanīt šo autoru radošajās biogrāfijās bieži atkārtojošos faktu – mācījies Literārajā akadēmijā. Lai gan pēc būtības Literārā akadēmija ir Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrēta kultūrizglītības programma, un ne jau visiem tās dalībniekiem ir mērķis kļūt kursu noslēgumā par profesionālu rakstnieku, dzejnieku vai dramaturgu. Tomēr Literārā akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi, un ir pamanāmiem burtiem ierakstījusi savu pastāvēšanu Latvijas literatūras kopainā. Un visu šo laiku tās vadītājs ir bijis dzejnieks un dramaturgs Ronalds Briedis. Sekojot šī gada meistardarbnīcu vadītāju – prozā – Daces Vīgantes, un dzejā – Katrīnas Rudzītes – ieteikumiem, uz sarunu esmu aicinājusi arī divas šī gada Literārās akadēmijas meistardarbnīcu dalībnieces – Kristīni Jučkoviču un Lindu Vītumu. Satiekoties studijā abas jau ir pazīstamas un smejas, ka esmu dabūjusi hibrīdus. Tam es patiešām nevarēju iepriekš būt gatava – gan Kristīne Jučkoviča, gan Linda Vītuma Literārajā akadēmijā vienlaikus apmeklē gan dzejas, gan prozas meistarklases, un ir sadarbojušās arī ar Ronaldu Briedi kā dzejas konsultantu. Viens gan ir skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, esmu satikusi rosīgus cilvēkus ar daudzveidīgām interesēm, kuri prot savu dzīvi padarīt interesantāku.

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju: ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai. Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības....

Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā. Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan Jura Kunnosa paša lasījumā, un arī tajā viss ir tik trauksmains, tik piepildīts. Trauksme laikam bijusi klātesoša visos laikos. Blīva dzeja, šāds raksturojums izskanēja arī atceres vakarā Akuratera muzejā. Dzeju rakstīt Juris Kunnoss sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Dzīves laikā iznākuši vien trīs krājumi: “Drellis” 1981. gadā, jau pieminētais “Pieci septiņi”, “Slengs pilsētas ielās” 1991. gadā. Dzejnieku raksturo arī fakts, ka par vienu vairāk – četri dzejoļu krājumi, iznāk jau pēc viņa nāves. “Ar jaunu mirdzumu acīs”, draugu sakārtota, ar Andras Otto Hvoinskas zīmējumiem, iznāk īsi pēc dzejnieka nāves. 2007. gadā deviņdesmitajos rakstīto dzeju izdod “Jaunā Daugava”. Šajā tūkstošgadē par Kunnosa dzejas tālākvēstītāju kļūst dzejnieks un atdzejotājs Sergejs Moreino – top bilinguāla izlase “Contrabanda”, sadarbībā ar Amandu Aizpurieti – krājums “Jura Kunnosa X”. Juris Kunnoss deviņdesmito gadu labākajā sabiedrībā bija īpatns tēls. Viena no manām mīļākajām anekdotēm iz dzīves. Rakstnieku savienībā, ar otrās dienas seju, pārsistu pierīti pie loga klanās Juris Kunnoss. Paralēli tai pašā telpā notiek konsultācija, jauns dzejnieks atrādīt konsultantam atnesis savus dzejolīšus. Vecmeistars šķirsta, jā, potenciāls, ir, tagad tikai jāstrādā, jāpūlas, ja paveiksies, tad tad varbūt kļūsiet par īstu dzejnieku. Tādu, pamāj uz loga pusi, kā Juris Kunnoss. Kādam Juris Kunoss varbūt izskatījās pēc nabadziņa, bet nabags viņš noteikti nebija. Par Juri Kunnosu un viņa dzeju saruna ar Aivaru Eipuru, Gaiķu Māri un Jāni Rokpelni.

Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī. Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, atgriešanās pie rietumnieciskā bija arī sava veida atgriešanās pie pirmskara Latvijas teātra. Atgādināt par personībām, kas veidoja Latvijas teātra skolu, sasaistīt tās vienotā kontekstā, ir daļa no Ritas Lūriņas pētniecības darba. Lieliski saprotot, ka radio nav pateicīgākā vieta, kur runāt par skatuves žestu, jau pirms sarunas ar Ritu Lūriņu esam norunājušas veidu, kā varētu kustību attēlot klausītāja iztēlē. Es lūdzu nosaukt mūzikas skaņdarbu, kas viņai saistās ar kādu skatuves pieredzi, un tad aprakstīt, kas šīs mūzikas pavadītā notika viņas jutekļos, ķermenī, uz skatuves. Sāksim ar Ritas Lūriņas pašas piedzīvoto Anša Rūtentāla kustību teātra laikā. Pedagoģija ir viens no monogrāfijas “Latviešu modernisma teātris un žests”izpētes virzieniem. Grāmatas pielikumā var iepazīt pirmskara teātra skolu un studiju mācību programmas un plānus, tostarp slavenās Dailes 1. studijas apgūstamo priekšmetu sarakstu.