Laikmeta krustpunkta

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”. Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku. Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt. Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes. Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs...

Sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, un ir tikai viena iespēja - rūdīties un gudri dot pretī, saka žurnāliste Ilze Strenga. Par medijiem tagad un televīzijas aizkulisēm deviņdesmitajos, par dzīves skolu Ziedoņa Dižkoku grupā, Jenču dzimtas stiprajām sievietēm un kāpēc nekļuva par mediķi saruna ar Ilzi Strengu Laikmeta krustpunktā. "Kam mēs strādājam? Rīgas intelektuāļiem, bagātniekiem? Nē, ne vella! Viņiem mūsu raidījumus nevajag. Mēs tos veidojam lauku cilvēkiem. Kad uzmācas domas par žurnālista profesijas bezjēdzību, tad atrodu uz darba galda skatītāju pateicības vēstules un atkal sapurinos." Tā 1995. gadā intervijā laikrakstam Diena teikusi Latvijas Televīzijas žurnāliste Ilze Strenga. Ilze daudzu gadu garumā televīzijā dokumentējusi teātra dzīvi un mūsu skatuves talantus. Ilze veidojusi virkni dokumentālo stāstu par izcilām Latvijas kultūras personībām, par viņām atklājot arī sabiedrībai maz zināmus privātus faktus, bet nedarot to dzelteni. Ilze teju ik rītu Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" skatītājus modina ar interesantām reportāžām par kultūras norisēm. Un vēl Ilze par sevi ir teikusi šādus vārdus: "Mana nelaime ir tāda, ka nekad nevaru nosēdēt mierā, arī televīzijas darbā esmu nepārtraukti sevi tērējusi. Tāds ir mans raksturs – neļaut ūdenim stāvēt kā dīķi un zinu, ka ļoti daudzus tas kaitina." Ilze Strenga: Kad piezvanīja jūsu producente un teica, ka jūs vēloties, lai es atnāku uz šo raidījumu, es viņai teicu: ļoti, ļoti padomājat, jo es esmu jau aizgājusi kadra otrajā pusē. Bet es tam ūdenim tajā akvārijā vai dīķī vienalga lieku kustēties, un es neesmu ērts cilvēks. Es kaut vai esmu jau tuvu tam posmam, ka vajadzētu mierīgi būt modernai pensionārei, bet kaut kā nesanāk, un es turpinu to ūdeni kustināt, un varbūt būt vēl atklātāka, vēl tiešāka, bet jau tolerantāka. Jo dzīve iemāca, ka tu vari arī ar tādiem baltiem cimdiem varbūt to ūdeni kustināt uz kādu labu enerģiju. Pirms gada iztaujāju tavu dzīvesbiedru Juri [Strengu], viņš teica, ka visa viņa dzīve tagad esot pakārtota ziņu raidījumiem, sekojot karam Ukrainā, grāmatām laiks vairs neatliekot. Ilze, tavā informatīvajā telpā arī dominē šī mūsu nemierīgā laika tematika, vai tev arī ir laiks grāmatām, teātrim, kādam koncertam? Ilze Strenga: Ir tā, ka man ir jābūt laika visam. Citādāk nav iespējams. Ja es teiktu, ka vakar man rīts sākās sešos un beidzās kādos pusvienpadsmitos vakarā, tad varbūt viens otrs neticētu. Un ar līdz paņemtām pusdienām darbā. Tas temps jau nav mainījies un arī tā sekošana ir tāda pati. (..) nav man tā, ka es nenervozēju. Es arī nervozēju. Tieši vakar [dienu pirms raidījuma ieraksta] man izdevās intervēt brīnišķīgas Ukrainas filharmonijas mūziķus, kas šeit ir izrāvušies pirmo reizi no Kijivas, ārpus tām šausmām, ko viņi piedzīvo. Un tad tu jūti to savu baigo atbildību par to, kā tev tas cilvēks jāpaceļ. Iedomājies, bija visi koncertmeistari un nobrieduši četri solisti, tādi kungi manos gados, bezgala talantīgi. Kad viņi mēģina tur un ka viņiem ir telefonos ieslēgts tas trauksmes signāls, un ka Latvija ir vienīgā vieta, kur viņi šajās 3-4 dienās var to signālu izslēgt, tad tu nevari dzīvot savādāk, tev ir jābūt tajā solidaritātē, tajā atbalsta sajūtā ar viņiem kopā, un tu nevari nolikt malā - tas uz mani neattiecas. Tas uz mums visiem attiecas baigi. Un kas to būtu domājis, ka arī mana paaudze un tā tavējā un vēl jaunāka piedzīvos šīs kara šausmas. Tas prātā neienāca, kur tādas lietas spēj ienākt prātā! Tagad daudz runā arī par nogurumu no kara ziņām. Nesen iztaujājam uzņēmēju Baibu Rubesu, viņa teica, ka diezgan apzināti cenšas atslēgties no šīm ziņām un no negatīvās informācijas. Kāda tev ir ar šo ziņu nogurumu? Ilze Strenga: Tev ir ar sevi jāstrādā. Žurnālistikā vispār tas ir pienākums, tev ir jābūt informētam, un tas ir tavs pienākums, ja tu negribi būt tāds lūzeris, slinks un nevēlēties kustēties, un nevēlēties domāt, un nemeklēt jaunu informāciju un jaunas idejas. Tas ir tavs darbs. Tātad es nedrīkstu...

Mūsu valstī nav pateikts, ka prioritāte ir bērni visās jomās, tāpēc arī ir tik bēdīga situācija ar jauniešu fizisko formu un veselību, tā uzskata basketbola leģenda Valdis Valters. Cik biezu ādu uzaudzēja, spēlējot padomju izlasē, un kāpēc var pretendēt uz Lietuvas pasi, kā piedalījās "Latvijas ceļa" dibināšanā un arī par nokļūšanu Basketbola slavas zālē un dzīvi sociālajos tīklos saruna ar Valdi Valteru Laikmeta krustpunktā. Kad Valdi Valteru 2017. gadā uzņēma Starptautiskās Basketbola federācijas Slavas zālē, savu pateicības runu Šveices pilsētā Ženēvā viņš sāka ar pateicību vecaimātei Almai Miezītei, kura viņu bērnībā uzaudzināja. Viņa uzaudzināja pasaules un divkārtējo Eiropas čempionu, PSRS izlases sastāvā vienīgo latvieti pasaules čempionu basketbolā. Savu vecomāti viņš bērnībā saucis par opīti, jo omīti nav varējis izrunāt un kādā no kinohronikām ir saglabājies Almas atmiņu stāsts. “Valdis man bija labs puika, lai tādi visi būtu, mēs vārda pārmainījām, man viņu nebija jābar ne par ko.” Vieni sauc par Latvijas basketbola leģendu, citi par basketbola ģenerāli. Vēl ir daudz stāstu par Valda Valtera aso mēli un nevaldāmo raksturu. Bija jāmāk uzvesties, bija jāmāk dzert un bija jāmāk spēlēt - tik precīzi kā savus metienus grozā savu laiku pagājušā gadsimta 80. gados basketbolā ir raksturojis Valdis Valters. Raksturojot situāciju jaunatnes sportā šodien, Valdis Valters vērtē, ka jāiegulda bērnu un jauniešu sportā, jāiegulda līdzekļi, lai bērni vairāk sportotu. Valdis Valters: Par šodienas situāciju, es teikšu tā. Mums ir 40000 bērnu, kuri trenējās vienreiz pēc skolas. 160000 ir skolā, tikai 20% bērnu trenējas. Es uzskatu, ka vispār tā sistēma tika sajaukta kaut kad 2010., 11., 12. gadā, kad sporta pārvaldi likvidēja un visas funkcijas atdeva Olimpiskajai komitejai un Sporta federāciju padomei. Tā bija kļūda. Tagad viss ir atpakaļ. Tā stratēģija ļoti vienkārša - tie lielie kungi, kas tur ievēl, viņi no tā sporta dzīvo. Kā es esmu vienmēr uzskatījis, ar sportu nopelnīt neko nevar, tur jābūt tikai fanātismam, tev ir no rīta līdz vakaram jādomā, kā lai to sporta līmeni pacelt augstāk. Šobrīd es uzskatu, vispār jau visās jomās nav ideju, nav ideju, kā mēs varētu pacelt šo problēmu. Čakša arī atnāca, ministre, kura pateica, ka mums prioritāte ir bērnu un jauniešu sports, bet neviens nav uzlicis uz papīra, kādam viņam būtu jāizskatās. Jo mums 105 federācijas, kur prasa naudu. Bet federācijas ko dara - organizē sacensības. Principā organizē darbu jau pašvaldības, un mums vajadzētu izveidot tādu programmu, ka mēs vairāk varētu aptvert tos bērnus pašvaldībās, skolās, visur, lai viņi vairāk sportotu. Un vēl viena lieta, ja tu man to tēmu esi uzdevis. Principā Latvijā nav līdz šim brīdim neviens pētījums izdarīts, kādā stāvoklī mūsu bērni ir fiziski. Vispār nav. Es saprotu, ka tas nav vajadzīgs, jo, tiklīdz tie dati iznāks ārā, ka tur 50% tādu, 40% - tādu. Kas ir galvenais - armijai nederīgi cilvēki. Armija, man liekas, bija pateikusi kaut ko tādu… Tā kā man tā ideja tāda, ka principā līdzekļus lielākoties visus vajag novirzīt bērnu un jauniešu sportam. Jo tālāk, kas notiek, viņš ir veselīgs, viņš ir domājošs, viņam ir labāka izglītība, labāk mācās un tā tālāk, un tā tālāk. Veseli plusi. Hosams Abu Meri, jaunais veselības ministrs, arī to secina, ka tas veselības budžets jau pēc tam aiziet tieši tiem bērniem, kas neko nedara, pēc tam aiziet viņu ārstēšanā. Un to mēs nesaprotam. Mums nav stratēģijas valstī, nav cilvēku, kā Igaunijai bija savā laikā, viņi kaut kad kaut kādu stratēģiju uzlika un viņa strādā. Šobrīd mēs redzam, kur mēs esam un kur viņi. Mums nav pateikts, ka prioritāte bērni, jaunieši visās jomās. Nav tā, un tā ir tā bēda, kāpēc ir varbūt šobrīd tāda situācija. Parasti ar sportistiem saruna sākas par sportu, par sporta statistiku, bet šoreiz sākam ar sociālo mediju statistiku. Nezinu, vai esi iemetis grozā, spēlējot profesionālo basketbolu, 50000 metienus. Diez vai, tas laikam nav iespējams. Bet tu jau esi ierakstījis 50000...

Uzvārdi gan ir mainījušies, bet arī tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši, saka uzņēmēja Baiba Rubesa un atzīst, ka biznesa intereses joprojām stipri ietekmē Latvijas politiku un kavē arī "Rail Baltica" būvēšanu. Par bērnību Kanādā un kādu pirmo reizi ieraudzīja Latviju 70. gados, par sievietēm biznesā un kā ir būt par postmodernu pensionāru saruna ar Baibu Rubesu Laikmeta krustpunktā. Baiba Rubesa nesen publiski ir teikusi šādus vārdus: "Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojušies, lai tie tādi būtu." Kad viņai bija 19 gadi, 1973. gadā uzrunājot trimdā Kanādā dzīvojošos latviešu jauniešus, Baiba sanāksmē saviem vienaudžiem teica: "Es jūs visus aicinu justies kā latviešus, nevis kā kanādiešus vai amerikāņus. Un vienmēr pieminiet Latviju, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!" Par Latviju šodien un sapni par Latviju, dzīvojot trimdā, par darbu lielu starptautisku uzņēmumu vadībā, par Rubesu dzimtu un ko nozīmē būt postmodernai pensionārei, kā Baiba pati sevi kādā intervijā nodēvēja, saruna Laikmeta krustpunktā. Kas ir postmoderna pensionāre. Tāda, kurai ir konts tiktokā? Baiba Rubesa: "Tiktok" konta man nav, tad varam izslēgt. Parasti domā, ka pensionāri sēž mājās, skatās televīzijas seriālu, dārzus veido un gādā par mazbērniem, un apmēram tā. Es domāju, ka tomēr mana paaudze, domāju, ka visā pasaulē arvien vairāk ir tādu, kas tomēr vēl turpina strādāt, vai tas būtu par atalgojumu vai brīvprātīgi, meklē joprojām attīstīt lietas, ceļo. Varbūt drusku ar tādu atkāpi, nemēģina visu izdarīt reizē, jo tev vienkārši tādu spēku vairs nav. Respektīvi, turpina darboties. Jums pirms gadiem bija arī projekts par to, kā dzīvot pēc 55. Man jau ar drīz tuvojas, tad jāsāk domāt? Baiba Rubesa: Es tam neatradu perfekta risinājumu, lai gan man tas bija tīri praktiski, ko izpētīju, daudzas lietas es tomēr esmu ņēmusi vērā. Viens pavisam noteikti, ka tev vairāk jāpievērš uzmanība veselībai. Tomēr daudzas lietas fiziski mainās, gribot negribot. Ne jau es vienmēr daru to, ko vajadzētu, bet es zinu, kas būtu vai nebūtu jādara, un es domāju, tas galvenais, ko iemācies, ir dzīvot tagad, nevis nākotnē. Tas visvairāk mainās, es teiktu, uztverē pēc 55 gadu vecuma. Tu jau sāc redzēt apmēram horizonta otro galu. Nevis izdomā, ka tu kaut ko darīsi nākotnē. Un es domāju, kovid laiks vēl jo vairāk ieaudzināja tādu apziņu, ka neatliec uz rītdienu to, ko tu vari izdarīt šodien. Atgriežoties pie citāta - "mani dzen ārprātā, ka visur atpaliekam". Jūs esat teikusi, ka, piemēram, lietuvieši ir kā labais piemērs, viņi ir tikuši daudz tālāk, viņiem lēmumu pieņēmēji ir ar daudz labāku izglītību, daudz labāku angļu valodu. Kāpēc mēs visur atpaliekam? Baiba Rubesa: Es, goda vārds, nesaprotu, bet tas citāts ir ļoti akurāts. Acīmredzot tas bija tāds kliedziens no sirds, kā francūži teiktu. Es nezinu, kas tas ir mūsu sabiedrībā, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis sarunāties un meklēt risinājumus. Teiksim, globāli, protams, arvien vairāk ir tādas robežšķirtnes, ir melnie - baltie, pareizie - nepareizie, ir daudz grūtāk sarunāties, kas man noteikti nav saprotami. Es nezinu. Ja kāds var pateikt, kāpēc tas tā ir, es nezinu. Es būtu teikusi vēl pirms, nu varbūt astoņiem gadiem, ka Lietuva no mums atpaliek un atpalika ar. Bet kaut kā ir, strādājot ar lietuviešiem esmu iemācījusies, ka gados jaunākā paaudze, teiksim, ap 40, tā ir daudz homogēnāka, nekā mēs esam, viņiem vērtības ir daudz līdzīgākas, kaut kā intuitīvāk saprot, kur vajag vest arī valsti un kādas lietas darīt, un pašiniciatīva ir pilnīgi citādāka. Un arī varbūt uzņēmība, jo mēs redzam Lietuvas bizness Latvijā, Rīgā. Kas tik tiem lietuviešiem nepieder! Baiba Rubesa: Pavisam noteikti. Igauņi aizskrēja, lietuvieši pakaļ un mēs te...

Lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas, tā saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce un atzīst, ka muzeja krājumos joprojām ir arī Staļina portrets. Kāpēc ielu pārdēvēšana liekas nepārdomāta, arī par Avena porcelānu un lībiešu saknēm saruna ar Māru Lāci. “Sieviete ar Kurzemes spēku,” šādu apzīmējumu reiz izvēlējās televīzijas kolēģe Ilze Strenga, ievadot savu dokumentālo stāstu par raidījuma Laikmeta krustpunktā viešņu. Sieviete ar Kurzemes spēku ir Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore. Spēks un izturība viņai bija nepieciešama, pārliecinot lēmumu pieņēmējus par muzeja rekonstrukciju; spēks vajadzīgs, rūpējoties par mūsu mākslas izcilāko vērtību saglabāšanu; izturība noder, lai panāktu, ka Nacionālais mākslas muzejs ir viena no izcilākajām kultūrvietām Latvijā. Māras Lāces spēks nāk no viņas bērnības dienu zemes – Dundagas. Kurzemnieces raksturs, tiešums un apņēmība. Un arī lībiešu saknes un spīts – lai kādi vēji pūš dižjūrā, Māra kā Šlīteres bāka stalti un mierpilni turpina savu apņēmību – rādīt ļaudīm tagad un saglabāt nākamajām paaudzēm mūsu nacionālo mākslu. Savos darba gados esat redzējusi tik daudz gleznu, skulptūru, mākslas instalāciju, performanču. Kas ir pats jaunākais pēdējais mākslas piedzīvojums, kurš jūs ir spējis pārsteigt, licis to atcerēties arī nākamajā dienā pēc redzētā? Māra Lāce: Mana atbilde šoreiz ir ļoti, teiksim, nesarežģīta, jo es dažas dienas atpakaļ atgriezos no Ņujorkas, kur mans tas jaukākais piedzīvojums bija mūsu izcilās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas jaunākā izstāde, kas ir Metjū Marks galerijā (Matthew Marks Gallery), Čelsijā, Ņujorkā, skatāma šobrīd. Man patiešām Vijas Celmiņas darbi atkal pārsteidza, pārsteidza ar to tēmas turpinājumu, izvērsumu zīmējumos un glezniecībā, kas ir ļoti būtiski. Viņai parādījušās ir atkal gleznas un ir nedaudz mainījusies tematika, zvaigžņoto debesu vietā ir nākušas sniegotās ainavas. Un šī sniega izpēte atkal, kā viņa to darījusi, kā tas parādās darbos. Tas ir viens šajos glezniecības darbos un arī atsevišķos un "printos". Bet interesanti ir daži objekti, kas izraisa nenoliedzami lielu skatītāju interesi. Man bija jāuzkavējas galerijā ilgāku laiku, jo pati Vija Celmiņa sarunājās ar kādu kultūras žurnālistu, kas taisījās rakstīt par izstādi, un es vēroju publiku šajā izstādē, kas tiešām nāca, un ļoti daudz bija jaunu cilvēku. Varēja saprast, ka viņi tiek vesti organizēti, teiksim, kā klase. Viens no objektiem izraisīja patiesu interesi, jo tā bija virve, kura saritināta un stāvēja taisni un it kā turējās bezgalībā. Tātad neturējās nekur. Tā virve, protams, nebija tāda virve, tā bija metāla virve. Tas sasaucas ar Vijas Celmiņas 70. gadu darbu, kad viņai bija objekti, kad viņa ikdienas objektus iecēla nopietnas mākslas kārtā. (..) Jautāšu arī, kas ir bijis pēdējais iespaids, kur jūs esat sapratusi - nē, man nevajadzēja to redzēt, un ne vien man, bet arī citiem kaut ko tādu nevajadzēja redzēt? Māra Lāce: Ziniet, ir ļoti daudz sliktas mākslas, ir patiešām ļoti daudz. Un varbūt to nevajadzētu redzēt. Bet, lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas. Tas ir neizbēgami. Pieņemsim, tai pašā Ņujorkā šobrīd es neredzēju nevienu citu, vēl papildus tādu ļoti radošu izstādi, kas mani pārāk uzrunātu. Jo bija tāda liela mērenība, teiksim tā, visur, visās izstāžu zālēs valdīja liela mērenība. Un es pat varētu teikt, ka tās izstādes bija nekādas, ko mēs skatījāmies. Bet es tomēr palieku pie tā, ka īpaši manā profesijā ir jāredz ļoti daudz, un tas nekas, ka ir slikta. Arī slikta māksla liek uzdot jautājumus. Nesen sabiedriskais medijs izpelnījās tādu pamatīgu reputācijas triecienu saistībā ar portālu "lsm.lv" un tā saucamo "cūku komiksu", kurš tika publiskots 24. februārī, Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienā. Izvērtās diskusija, ka arī mākslas valoda ir tāda pati brīvība kā vārda brīvība. Kur jūs redzat, kur beidzas šīs mākslas brīvības robežas? Daļa cilvēku...

Man ir ļoti rūgti domāt, ka arī izsūtīto latviešu pēcnācēji ir pakļauti Krievijas propagandai un šobrīd karo pret Ukrainu, tā saka kinorežisore Dzintra Geka, kura Krievijā vairs necer filmēt. Par unikālo dzimtas stāstu un Sibīrijas braucienos pārdzīvoto, horizontālā koda lietu televīzijā un "Vienotības" aplokšņu algu skandālu saruna ar Dzintru Geku Laikmeta krustpunktā. Sibīrijas bērni atceras, ka čekisti nav ļāvuši viņu mammām skatīties apkārt, kad lopu vagonos veduši ģimenes uz Sibīriju. Tomēr mammas teikušas saviem bērniem: "Atskaties, meit, cik Latvija ir skaista un paturi to prātā!" Latviešu mātes Sibīrijā turpināja ticēt Latvijai, ticēt savai valstij un iemācīja to arī bērniem. Tie bija briesmu, pazemojumu, nabadzības un nāves gadi, kurus daudzi Latvijas iedzīvotāji pieredzēja Sibīrijā un citās izsūtījumu vietās. Bet vēl ir Sibīrijas bērni, kuri tur redzēto atceras. Režisore Dzintra Geka jau krietnu laiku dokumentē Sibīrijas bērnu likteņstāstus, kopā ar viņiem Krievijas plašumos izstaigājusi izsūtīto moku ceļus un pēdējās atdusas vietas. "Mums vajag uzklausīt Sibīrijā dzimušo latviešu bērnu stāstus, tos pārdomāt un darīt visu, lai ar mūsu tautu nekas tāds vairs nekad neatkārtotos." Tā ir teikusi režisore Dzintra Geka. Ar viņu saruna Laikmeta krustpunktā. Kad jūs pēdējo reizi bijāt Krievijā un kas no šī brauciena jums šodien ir acu priekšā, kas palicis prātā? Dzintra Geka: Pēdējoreiz Sibīrijā mēs bijām 2019. gadā, un kaut kā tā liktenīgi iznāca, ka tajā gadā maršruts bija izplānots uz Noriļsku, tālāk pa citiem Krievijas apgabaliem. Kas man palicis prātā? Tas ir pie Lomes ezera, kur ir lēģera vieta, kur 1945. gadā nokļuva Baltijas valstu artilērijas virsnieki. Un gandrīz visi arī aizgāja bojā. Un par to uzzināja tikai 1991. gadā, kad kāds cietumsargs, lēģera sargs bija ieracis kaut kādu zīmīti vai pudeli, kur atrada to papīru un kur tas bija aprakstīts. Tā vieta bija aizaugusi. Krievi vienmēr saka, ka viņi kopj kapu vietas un visus tos melus, ko Krievija saka, protams. Tā vieta bija aizaugusi, un mēs nedrīkstējām arī viņu apkopt. Tad mūsu kuģīša kapteinis pabrauca kādu pus kilometru kuģīti tālāk, un mēs tur lavījāmies ar saviem cirvjiem un darbarīkiem un to kapavietu sakopām. Iepriekšējā gadā lietuvieši bija sodīti un sodīti bija vietējie, kas bija veduši uz turieni. Un tad ir vēl prātā arī Šmita kalns, kurš jau daudzus gadus skaitījās, ka viņam ir kaut kāds remonts vai renovācija tai vietai. Tas nozīmē to, ka, ka viss ir jāaizmirst, jāiznīcina. Bet nu, protams, es nevaru arī neteikt to, ka bija vienmēr cilvēki, kas arī palīdzēja mums. Taču no 2014. gada attieksme pret mums ļoti izmainījās. Tajā pašā Noriļskā 2010. gadā, kur mēs tikām uzņemti pilsētas muzejā un tur vietējā administrācija kāds atnāca un satika mūs, un visādā veidā palīdzēja mums ar pārvietošanos un braukšanu, 2019. gadā es saņēmu vēstuli, ka mēs netiekam gaidīti, jo mēs ar dubļiem apmētājam Krieviju. Tāda attieksme. Pēdējais brauciens 2019. gadā. Jūs pieļaujat, ka jūsu filmēšanas grupai un vispār latviešu žurnālistiem un dokumentālistiem, kas vēlas fiksēt Sibīriju un izsūtījuma vietas, tas varētu būt arī bijis pēdējais brauciens, zinot šībrīža Putina Krieviju? Dzintra Geka: Man tā grūti to būtu pateikt. Katrā ziņā es domāju, ka jā, un nebūtu ieteicams tur braukt, jo mēs arī tos daudzos gadus, ka braucām un neticamā veidā arī filmējām tik daudzās vietās, tas bija pateicoties tam, ka vienmēr tika nokārtoti papīri par to, ka mēs braucam uz kapavietām. Grupā bija vienmēr 25 līdz 30 cilvēki un pa plašo Sibīriju katram bija kāds tuvinieks, kas bija izsūtīts, nu varbūt arī atgriezies. Šādā veidā mums nevarēja it kā formāli aizliegt, taču Omskas apgabalā neatļāva pat fotoaparātus izņemt, ne kameras. Bet mēs bijām ar diviem mikroautobusiem. Mēs jau arī ar gadiem kļuvām arvien viltīgāki, un nevis negodīgi, vai pārkāpjot kaut kādus likumus, tomēr viltīgāki, lai brauktu ar diviem mikroautobusiem. Bet jūs jau nefilmējāt krievu militāros objektus, vai tur poligonus, jūs...

Es varbūt pārspīlēju, bet ir sajūta, ka mēs dzīvojam priekškara situācijā un paši vien šo nedrošību esam veicinājuši, saka žurnālists un teātra darbinieks Ojārs Rubenis. Par darbu Propagandas redakcijā un "Labvakar" zvaigžņu stundu, par operas un teātra leģendām, krievu valodas lietošanu un čekas maisu ēnu saruna ar Ojāru Rubeni Laikmenta krustpunktā. "Es jau kādu laiku protu novērtēt dzīvi." Tā nesen kādā publiskā sarunā ir teicis žurnālists Ojārs Rubenis. "Ir aizgājis diezgan daudz līdzcilvēku, krietni jaunāku par mani. Skatos uz kapakmeņiem, rēķinu un priecājos par katru laika posmu, ko esmu pārdzīvojis. No rītiem pamostos un esmu laimīgs, ka varu pats pakustēt, katru vakaru, gultā ejot, pasakos liktenim, ka varēju nodzīvot šo dienu. Vēl mēģinu sev atbildēt uz jautājumu – kā esmu to nodzīvojis? Cik daudz laba esmu izdarījis, cik slikta, cik cilvēku aizvainojis, cik patiesības esmu varējis pateikt, cik noklusējis, kur biju konformists, kur ne – man tas ir riktīgi svarīgi." Par labo un slikto, patiesībām un noklusēto, par bērnību Smiltenē, raidījumu Labvakar, pieredzēto teātra direktora amatā un pasauli šodien saruna ar žurnālistu Ojāru Rubeni. "Mēs dzīvojam šobrīd briesmīgā un trakā laikā," tā šobrīd, vadot sarunu vakarus kopā ar Arni Krauzi un Valteru Krauzi, cilvēkiem saka Ojārs Rubenis, jo tieši tā šobrīd jūtas. "Es tieši tā jūtos, un es tieši tā arī teikšu. Es domāju, ka mēs dzīvojam trakā laikā, bet traks varbūt nav tas īstais vārds, es domāju, ka patiesi mēs dzīvojam ļoti briesmīgā laikā," atzīst Ojārs Rubenis. "Es esmu dzimis pagājušā gadsimta vidū, lai cik tas jocīgi neskanētu, bet es nekad neiedomājos, ka nāksies mums piedzīvot karu. Un es jūtos, lai cik mierīgi mēs šobrīd nebūtu Latvijā, es jūtos tādā priekškara situācijā, un es tur neko nevar izdarīt sev. Es atceros visus tos stāstus 50. gadu beigās, kurus man nācās noklausīties, un visas tās problēmas, kurām mani vecāki un vecvecāki ir izgājuši cauri, un man ļoti daudz kas asociējās ar to. Tad, kad es, piemēram, vakar satieku vienu producenti no Krievijas, kura aizbēga arī uz Vāciju, kur strādāja kopā ar Kirilu Serebreņņikovu. Viņi tagad visi ir Vācijā. Kad viņa man stāsta par to, ka viņai ir informācija, ka Krievijā kaut kur tālumā tiek būvētas nometnes, tad es nevaru par to nedomāt. Es domāju, ka mēs dzīvojam briesmīgā laikā, un tas briesmīgais laiks ir vēl dubultā tāpēc, ka 30. gadu beigās likās, ka tas nav iespējams, visi dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, Latvija tā kā plauka, un, neskatoties uz diktatūrām, visām lietām, kas tur bija, tomēr viņi atdzīvojās, mēs bijām Eiropā iekšienē, mēs gājām uz priekšu. Es nevaru teikt mēs ar tevi, bet tā laika cilvēki, kas centās. Kad es paskatos vecos videomateriālus, tāpat bija problēmas, ļoti daudz bija problēmu, bija nabadzīgi cilvēki un visādi gāja, bet kaut kā bija tā cerība uz priekšu, un tad - bladāc, ienāca krievi, sāka Hitlers, ienāca krievi, sākās Otrais pasaules karš, to visu pārdzīvoja. Tagad, pēc tiem gadiem, mums liekas, ka mums tas nevar notikt, un tā man ir tā briesmīgā sajūta. Mums visu laiku ir tā sajūta, ka nu taču nav iespējams! Mums ir NATO, mums ir piektais pants, mēs esam drošībā, viņi mūs aizsargās. Paldies, Vairai Vīķei un Kristovskim, un visiem tiem, kas tur strādāja pie tā, lai mēs būtu Eiropas Savienībā, lai mēs būtu NATO. Bet man nav uzticības visam, un tā ir mana sajūta." Tu biji "Panorāmas" studijā tiešajā ēterā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Tu esi intervējis omoniešus, esi intervējis čekistu, tu esi intervējis prokuroru Dzenīti un ko tik vēl ne. Un tas bija arī laiks, kad krievu armijas zābaki vēl staigāja pa Latviju. Un toreiz tiešām, kā tā laika aculiecinieki saka, tas viss varēja pagriezties arī krietni savādāk. Es šobrīd jūtos daudz drošāk, nekā, šķiet, tu juties 1991. gadā "Panorāmas" studijā vai puča dienās. Ojārs Rubenis: Ir tāda jocīga sajūta, ka tanī brīdī, kad tu esi iekšā tai skrējienā, tev patiesībā nav [bail]. Man nebija nekāda baiļu sajūta, man nebija nekāda...

Kad mazmeitai izstāstīju par OMON, viņa dabūja desmit, jo izrādījās, ka klasē neviens par tādu neko nezina – atzīst Rita Aksenoka, kas bija šīs un arī citu skaļu lietu galvenā izmeklētāja. Viņai nepatika pret ieroci ir kopš pieredzētā kara gados bērnībā un joprojām mieru neliek trīs nepierādītās slepkavības. Kāds likums Latvijā steidzami jāmaina un kāpēc netic, ka arī Putins saņems pelnīto sodu. Saruna ar Ritu Aksenoku Laikmeta krustpunktā. "Savos garajos darba gados izmeklētājas amatā, pat pratinot vislielāko noziedznieku, mēģināju viņā saskatīt arī ko labu. Pratināšanā un izmeklēšanas darbībās man ir palīdzējusi nevis kliegšana, kas neko labu nekad nedod, bet tieši pretēji - labestība un sirsnība. Piemēram, izmeklējot Alfrēda Rubika lietu, mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš tikai stāstīja un stāstīja, pats nemaz nejūtot, ka jau atzīstās.” Tā ir teikusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura bijusi arī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja. Jau kopš 60. gadu sākuma viņa ir šķetinājusi Latvijas skaļākās un briesmīgākās krimināllietas. Viņa atklājusi daudzas slepkavības. Rita Aksenoka bija pirmā, kas sāka izmeklēt omoniešu zvērības. Viņa ir izmeklējusi arī bērnu slepkavības un saka, ka neko briesmīgāku savos darba gados nav redzējusi. Un vēl viņa ir teikusi: nav tādu noziegumu, kuras nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt. Sarunā Laikmeta krustpunktā viņa ļoti detalizēti atminas daudz ko, kas dzīvē ir pieredzēts. Nesen klajā nākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē" un tajā galvenokārt ir aplūkoti tie noziegumi, kurus izmeklēja jūsu darbinieki un arī jūs sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju komandā. Bet vispirms par to, vai ir kāda lieta, kāds slepkavības stāsts, kuru varbūt līdz galam neizdevās atpiņķerēt, bet par kuru jūs domājat arī varbūt vēl pēc 50 gadiem. Vai ir kāda lieta, kas līdz šai dienai neliek mieru? Rita Aksenoka: Ziniet, tādas ir trīs, kuras man neliek mieru, kuras varēja un kuras būtībā bija pat tik tālu, ka it kā ir aizdomās turamā persona, bet nav ar ko pierādīt. Kādreiz, kad ir tāds brīdis, kad es domāju par pagātni un par darbu, tad es atceros - bet kāpēc mēs to neizdarījām? Un kāpēc toreiz nebija DNS? Un kāpēc toreiz nebija datoru? Un kāpēc nebija telefoni kā tagad, kaut vienkāršais mobilais. Nekā mums nebija. Ja būtu DNS, tāda Krāslavas lieta, kur vairākas sievietes tika noslepkavotas, noteikti būtu atšķetināta. Nu vēl ir dažas varbūt tādas vienkāršas, bet trīs ir tādas. Krāslavā tur vairākas meitenītes tika noslepkavotas jaunas, ejot mājās vai nu no darba, vai no sarīkojuma. Tad Ventspilī pazuda galvenā ārsta meitiņa, kur mēs konstatējām, ka viņa ir noslepkavota, mājās nākot, liftā. Un tad viena lieta ir tāda pavisam smaga, viņa saistās zināmā mērā... ir pieminēta Doļeškēviča banda tajā grāmatā. Mēs jau iepriekš to jutām strādājot, ka tā banda ir izdarījis divu policistu slepkavības Jaunjelgavā un Kuldīgā. Bet pierādījumu nebija, nu kaut kas bija, tādas kripatiņas. Iznāca tā, ka viņam piesprieda augstāko soda mēru, arī izpildīja, un tas parasti nenotiek, bet šajā reizē man bija... Tad Ieslodzījuma vietu pārvalde bija pakļauta Iekšlietu ministrijai, man deva atļauju ar viņu parunāt vienu dienu pirms viņa nāvessoda izpildīšanas. Un viņš man izstāstīja to, kas mums bija, un tā bija patiesība. Bet pierādīt nav ar ko. Un tās trīs lietas mani kaut kur tā ļoti kremt, atceroties, kāpēc mēs tā neizdarījām. Pārējās ir dažas tādas, varbūt nenozīmīgas, kur ne jau katru var atklāt, kur mežā atrod līķi. Bet tās bija tādas ļoti smagas lietas. Viņas skaitās jau vēl tagad it kā darba kārtībā Iekšlietu ministrijā. Bet dabīgi, ka viņam neviens nestrādā un arī vairs neko nevar pierādīt. Kā jums šodien klājas? Jūs dzīvojat Maskavas forštates pašā sirdī. Šobrīd laikam lielākais notikums jūsu apkārtnē ir ielu nosaukumu maiņa, bet Mazā Kalna pie visām varām jau vairākos gadsimtos ir tā arī palikusi - Mazā Kalna iela. Rita Aksenoka: Jā, cik es zinu, šīs ielas...

Man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es noteikti kaut ko izdomāšu – saka Linda Mūrniece, savulaik pirmā aizsardzības ministre sieviete. Viņa ir vadījusi arī iekšlietu ministriju un joprojām prot rīkoties ar ieroci, bet tagad saimnieko savā viesu namā. Par Policijas akadēmijas slēgšanu un Bauskas protestiem, par partijas un Āboltiņas nodevību un kāpēc nevēlas atgriezties pie sava dzimtas uzvārda – Ezermane – saruna ar Lindu Mūrnieci Laikmeta krustpunktā. "17 gadi politikā man devuši daudz un daudz atņēmuši. Tie ir atņēmuši ilūzijas par cilvēkiem, politiku un cilvēku spējām politikā kaut ko mainīt. Šie gadi politikā man ir atņēmuši arī ģimeni. Tas ir vienīgais, ko es būtu gribējusi izlabot. Ģimenes zaudējums man iemācījis svarīgu atziņu - politika vecumdienās tev roku neturēs. Politika reiz beidzas, bet cilvēki, kuri ir pazaudēti, kamēr esi politiķis jeb iedomāta zvaigzne, pēc tam var būt grūti atgūstāmi. Paldies Dievam, man bija daži draugi, kuri saprata, ka jāpagaida, kamēr tas beigsies. Viņi mani sagaidīja atpakaļ. Ko šie gadi ir devuši? Pieredzi un arī pašapziņu. Mani ir grūti piemānīt ar skaistiem vārdiem, jo es tik daudz ko dzīvē esmu redzējusi. Varu apsēsties pretī cilvēkam un uzreiz redzēt, vai un ko viņš no manis grib." "Es apsēžos pretī cilvēkam, uzreiz redzu, ko viņš no manis grib." Izlasīju kādā intervijā šos jūsu vārdus un ar nelielu satraukumu sāku šo interviju. Kā Linda, piemēram, mani noskanēja tagad? Linda Mūrniece: Ir acīm redzami, ko jūs no manis gribat, - interviju. Diezgan garu un, visticamāk, diezgan atklātu. Tāda tā noteikti arī izdosies. Kā jums šobrīd klājas? Linda Mūrniece: Es šobrīd dzīvoju mierīgu dzīvi meža ielokā savā saimniecībā, ļoti tālu no Rīgas burzmas, un katrs brauciens uz Rīgu man ir piedzīvojums. Kā es nekad nebūtu domājusi. Jo es vienmēr esmu bijusi pilsētniece, tādā lielā uzņēmumā strādājusi un vienmēr bijusi uzmanības centrā gan visās savās darbavietās, gan publiski, tāpēc šobrīd ir pilnīgi cita dzīve. Bet šī dzīve pieļauj iespēju arī nonāk tajā burzmā, bet tikai tad, kad es to vēlos, nevis visu laiku atrasties tās burzmas vidū. Linda, mēs tikāmies Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā 2017. gada 10. jūlijā, toreiz es jums intervijā vaicāju, vai ir dzīve arī ārpus politikas un kāda tā ir? Kopš šīs sarunas jau arī daudz kas ir mainījies, ir mainījušās valdības un prezidenti. Ir sācies karš Ukrainā. Kas ir tas, kas Lindu satrauc šodien, domājot par lielo un mazo politiku? Linda Mūrniece: Nu protams, karš ir tas, kas satrauc jebkuru un arī mani visvairāk šajā laikā. Tieši uz šejieni braucot, runāju ar meitu ļoti ilgu laiku par šo. Viņa dzīvo un mācās Nīderlandē šobrīd, un mēs ļoti, ļoti padziļināti domājām par to, kā kurš rīkotos, ja gadījumā karš sāktos pie mums. Es domāju, ka jebkurš cilvēks Latvijā to ir pārdomājis, un mums abām bija daudz dažādas atziņas par to, ko kura no mums tajā situācijā darītu, un… Ja drīkstu pavaicāt un cik jūs vēlaties atklāt, kādas ir tieši šādā kontekstā jums pārdomas? Linda Mūrniece: Manas pārdomas nav mainījušās, es vienmēr esmu teikusi, ka es palikšu valstī, kurā es esmu piedzimusi, izaugusi, kurai es esmu atdevusi daudz savas enerģijas un kurai es droši vien varētu būt noderīgāka, paliekot šeit. Tā bija mana atbilde meitai uz jautājumu, vai gadījumā es negribu, piemēram, pārvākties uz kaut kurieni citurieni. Es teicu, ka noteikti nē. Pat ja zināšu, ka ir riski, es palikšu. Es palikšu šeit un darīšu to, kas no manis atkarīgs, lai palīdzētu valstij. Tā bija mana atbilde, bet, protams, ka meitu tas ļoti nenomierināja. Bet mēs izrunājām, ja tāda situācija rastos, kā kura no mums rīkosies tajā situācijā, un es nomierināju viņu, ka es tikšu galā. Tāpat kā vienmēr esmu tikusi galā, tikšu galā arī tajā situācijā un, ka viņai būs jādomā pašai par sevi, nevis jāuztraucas par to, vai māte tiek galā, jo māte tiks galā. Šis ir tas pats satraucošākais, domāju, kā jebkuram cilvēkam, ne tikai Latvijā. Pārskatot arhīvu kadrus, redzēju,...

Ja tur ir vajadzīga ķirurģija, ir vajadzīga ķirurģija, un šajā gadījumā šķiet, tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt. Tā par nedienām ar būvniekiem saka Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, profesors Pēteris Stradiņš. Par savu sirdsdarbu - kardioķirurģiju un slimnīcas īpašo garu, par mammu un Stradiņu dzimtas stiprajām sievietēm, par tēva, akadēmiķa Jāņa Stradiņa dienasgrāmatu 600 burtnīciņās un kā gandrīz tika pie vārda Jups, saruna ar Pēteri Stradiņu Laikmeta krustpunktā. “Ar Stradiņa uzvārdu dzīvot nav vienkārši. Tas ir traucējis, taču arī palīdzējis. Apzinos, ka daži notikumi mani neskartu, ja nāktu no citas ģimenes un man būtu cits uzvārds. Ja notikumi slimnīcā izraisa sabiedrības reakciju, Stradiņu uzvārds uzreiz tiek vispārināts un gribot negribot arī man ir jājūtas līdzatbildīgam, taču ne manos spēkos ir šos procesus ietekmēt.” Tā Līgas Blauas grāmata “Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem”, kas izdota 2013.gadā, raksta akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēls Pēteris Stradiņš. Stradiņu dzimtas turpinātājs, vectēva Paula Stradiņa profesijas turpinātājs, profesors, sirds ķirurgs, Pēteris Stradiņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis. Dienā, kad ierakstām interviju, 13.februārī, Stradiņa slimnīcā ir "akūts gadījums". Medicīnas valodā runājot, ir notikusi ķirurģiska iejaukšanās - slimnīcas valde nolēmusi lauzt līgumu ar jaunā korpusa būvnieku. Stradiņiem šodien ir paaugstināta sirdsdarbība, Stradiņiem šis ir nemierīgs laiks. Kā šajās dienās jūtas Pēteris Stradiņš, slimnīcas padomes loceklis, kura uzvārds nu jau ik dienu publiski izskan saistībā ar neveiksmēm jaunās ēkas tapšanā? Pēteris Stradiņš: Nu, protams, ka es arī jūtos tāpat kā vairums vai visi slimnīcas darbinieki - diezgan nobažījies par to, kā tālāk tie darbi veiksies, par cik viņi aizkavēsies, par cik ilgu laiku. Protams, ka jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka cietīs pacienti, cietīs darbinieki. Bet tajā pašā laikā man jāsaka, ka es gribu būt optimistisks, jo pašreizējā komanda manā skatījumā ir gatava veikt šo uzdevumu, uzbūvēt Latvijai šo slimnīcas daļu, kas ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī ir jūtams , ka ir atbalsts gan ministrijā, gan, es teikšu, valdībā, un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tas ir valsts nozīmes stratēģisks objekts, kas ir tiešām vajadzīgs mums. Nevis tikai kaut kādai mediķu daļai, bet tiešām visai valstij. Kad jūs šajās dienās, arī jau pēdējos mēnešos dzirdat radio televīzijā, interneta portālos virsrakstus "Krīze Stradiņos", "Skandāls Stradiņos", "Neveiksme būvniecībā Stradiņos", vai šis uzvārds Stradiņi jums kaut kā īpaši rezonē? Pēteris Stradiņš: Protams, ka rezonē, un dabīgi, ka es tāpat to pārdzīvoju. Bet jāsaka, ka mēs jau redzam valstī par daudzām tādām negatīvām lietām pievēršam uzmanību, un tas ir pareizi. Mums tiešām ir, es teikšu, nav jau tikai mūsu slimnīcā vien šīs varbūt neveiksmes, vai varbūt viss nedodas no rokas, kā saka. Bet tai pašā laikā mums jau notiek ļoti daudzas pozitīvas lietas un ir tāpat jaunas, unikālas ārstēšanas un operācijas un tamlīdzīgi. Protams, ka vairāk mums būtu pašiem,` un tas ir viens no uzdevumiem - sabiedrībai nest arī labās ziņas. Jā, bet jāpiekrīt - tas, kas ir jāizdara, ir jāizdara, un ja tur vajadzīga ir, kā saka, ķirurģija, tad tur ir vajadzīga ķirurģija. Šajā gadījumā šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt. Protams, notiek daudzas unikālas pat operācijas, un ir daudzi veiksmes stāsti, bet jūs iepriekš intervijās esat arī teicis: "Mēs nevaram salīdzināt mūsu medicīnas sistēmu ar, piemēram, Vācijas, mēs kopumā esam ļoti atpalikuši. Sabiedrība pat nezina, cik nožēlojamā stāvoklī ir Stradiņa slimnīca, mēs operējam zālēs, kas projektētas padomju laikos. Latvijai ir paveicies, ka mums ir talantīgi un nesavtīgi mediķi, kas šo sistēmu uztur." To esat teicis 2020. gadā intervijā žurnālā "Ieva". Pēteris Stradiņš: Jā, tā ir taisnība, un tāpēc jau arī šī te jaunā slimnīca ir vajadzīga. Šī jaunā slimnīca ir absolūti vajadzīga, un pirmām kārtām tās ir pacientu intereses. Nevar joprojām pacienti atrasties...

Es ļoti gribētu, lai mūzikas radīšanu neietekmē notiekošais pasaulē, bet tā nav, saka komponists Raimonds Tiguls. Par tautas stiprumu saknēs un vājumu ķildās, par dziesmām, kas saviļņo korus Mežaparkā, Amerikā un Dienvidkorejā un liek celties kājās šamaņiem, par prezidentes Saules dainām un Ziedoni saruna ar Tiguļkalna dvēseli Raimondu Tigulu Laikmeta krustpunktā. “Viņš ir punktuāls, racionāls un izdarīgs. No viņa jūt radošu draudzīgumu un sirds atvērtību. Mums latviešiem nav daudz tādu komponistu kā viņš.” Tā par komponistu Raimondu Tigulu pirms 10 gadiem ir teikusi rakstniece Nora Ikstena. “Viņa mūzika ir ļoti latviska, bet tajā pašā laikā viņš savā radošumā ir ļoti mūsdienīgs.” Šie savukārt ir vēl senāki televīzijas režisores, seriāla "Likteņa līdumnieki" autores Virdžīnijas Lejiņas vārdi, raksturojot komponistu, kurš ir arī nu jau leģendārā seriāla mūzikas autors. Punktuāls, draudzīgs, latvisks, mūsdienīgs – visticamāk tieši šo īpašību apkopojums ir tas, kas ir palīdzējis Raimondam Tigulam radīt "Lec, saulīti" un "Dod, dieviņi", kas mudina rīkot ikvasaras Tiguļkalna koncertus Talsos un kura rokās hanga instrumenta meditatīvās skaņas aptur laiku šajā nemierīgajā pasaulē un aizved ārpasaules mūzikā un sirdsmierā. Plašāka publika droši vien tā pamatīgāk pirmoreiz tavu mūzika iepazina no Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki". Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, par kara šausmām par vairāku paaudžu piedzīvoto brīvā valstī un okupācijas varās. Un šajā seriālā skan arī dziesma "Četri vēji". Arī šobrīd pasaulē pūš nemierīgi vēji. Kā tu sajūti šīs brāzmas, kā tās ietekmē tevi? Raimonds Tiguls: Nu, protams, es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, Amerikā. Mums jāseko līdzi arī šobrīd, kas notiek saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas mūsu situācijā ļoti svarīga ziņa, kādu lēmumu pieņems Amerikas iedzīvotāji. Un mums ir jācīnās ar to ļaunumu, kurš diemžēl mums ir pavisam tuvu. Tu sociālajos medijos dalies ar savu mūziku un arī aktīvi, kā jau pats minēji, seko ziņām arī visām politiskajām norisēm. Vai tu esi domājis, redzot karu Ukrainā, ka šis karš var pārkāpt arī Ukrainas robežas? Raimonds Tiguls: To mēs nezinām. Un es ļoti gribu ticēt un cerēt, ka nē. Bet to mēs patiešām nezinām, un man ir vienkārši bail, ja mēs runājam par šo situāciju, kas ir šodien. Es augu kopā ar savu opapu, kurš arī bija izsūtītais, un mēs ļoti daudz runājām par Latvijas laiku pirms Otrā pasaules kara un arī par tiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kā mēs zinām, tad tie lēmumi dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā cilvēku lokā. Es runāju par tādiem lieliem ģeopolitiskiem lēmumiem, tie tiešām ir tikai daži cilvēki kas ir pieņēmuši tādus svarīgus lēmumus, kas nākamās desmitgadēs ir ietekmējuši miljoniem cilvēku dzīves. Mēs nezinām, kā tas viss var notikt... Šie nemierīgie pasaules vēji kaut kā ietekmē arī tavu radošo dzīvi? Vai mūzikā tu esi pilnīgi ārpasaulē no visām televīzijas ziņām un no tā, kas notiek Ukrainā vai Ameriku. Raimonds Tiguls: Es ļoti gribētu, lai tā būtu, bet tā nav. Tieši, kad es sāku rakstīt mūziku filmai "Mātes piens", tieši tajā dienās bija Krievijas iebrukums Ukrainā. Pirms pusotra mēneša, kad viesojos Ņujorkā filmu festivālā, tad es stāstīju Amerikas publikai tieši par šo sakritību un filmas pirmās ainas tieši ir krievu iebrukums Latvijā. Un skaidrs, ka tas tevi ietekmē, rakstot mūziku. "Dod, Dieviņi", "Lec, saulīte" - tās ir spēka un latviskā pašapliecinājuma dziesmas, un tikai ar militāru spēku vien ienaidnieku uzvarēt nevar. To pierāda šodien arī ukraiņu tauta. Tavuprāt, kas ir šodien Latvijas ļaužu spēks, kas ir mūsu stiprās puses? Raimonds Tiguls: Tas, ko es redzu, noteikti tas spēks ir mūsu saknēs, tā bagātā tautas pagātne, ko mēs arī redzam tautasdziesmās, un tas, ko mēs piedzīvojam ik pēc pieciem gadiem Dziesmusvētku estrādē. Pilnīgi noteikti kultūras pagātnē ir tā, kas mūs ir stiprinājusi visus tos gadu simtus un arī šodien. Tas ir tas mūsu spēks. Un kas ir mūsu vājums? Raimonds Tiguls: To mēs redzam ik uz...

Klasiskajā lotosa pozā traumu dēļ nosēsties nekad nevarēšu, bet nežēlojiet mani – pats to izvēlējos, patika tā eiforija, ko sajutu no aplausiem – saka leģendārais hokejists Sandis Ozoliņš, kurš tagad aizrāvies ar jogu. Par gatavību aizstāvēt savu valsti un spēlēšanu Krievijā, ko nopirka par pirmo lielo naudu Amerikā un kāpēc tā arī neiestājās nevienā partijā – saruna ar Sandi Ozoliņu Laikmeta krustpunktā. Lai iepazīstinātu ar šī raidījuma viesi, citāts no 1991.gada 19.decembra laikraksta "Latvijas Jaunatne". Hokejistam Sandim Ozoliņam tolaik ir 19 gadi un žurnālists Armands Puče dokumentē vienu no pašām pirmajām intervijām ar jauno sportistu. Tās ievadā ir maza anketa ar īsiem jautājumiem un atbildēm. Daži citāti no tās. Dzimšanas laiks un vieta: 1972. gada 3. augusts, Sigulda. Svars un augums: 88 kg, 189 cm. Sporta veids: hokejs lesauka: Sanča Bērnības dienu elks: Balderis. Visrespektējamākais pretinieks: Maskavas «Dinamo» Visgrūtāk apspēlējamais vārtsargs: Artūrs Irbe — kad izdodas iemest viņam, tad priecājos no sirds. Savainojumi: divreiz lauzta kāja. Hobijs: mūzika — "AC/DC", "Scorpions". Ko vēlētos uzlabot savā spēlē: vēlētos stiprākas kājas. Baumas: esot nodomājis pārdot vecāku vasarnīcu. Mīlestība: pirmā un viena vienīgā. Alkohols un cigaretes: kādreiz sanāk pēc spēles izdzert pa aliņam. Visiecienītākie ēdieni un dzērieni, tomāti ar krējumu, kokakola. Māņticība: pirms spēles sakuma, kad tiesnesis nosvilpj, sakām ātrāk slīdot — es aizslidoju aiz vārtiem un tad uz vienas kājas izmetu nelielu līkumu. Tā pirms 33 gadiem ar sevi iepazīstināja tolaik vēl plašākai publikai maz zināmais Sandis Ozoliņš. Viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem šodien. Kas no anketā minētā ir aktuāls vēl šodien? Sandis Ozoliņš: "Scorpions" vairs neklausos, "AC/DC" – jā, sevišķi dažas dziesmas ir aktuālas un patīk. Filmās tās tiek izmantotas un dod adrenalīna pieplūdumu. Svars ir kategoriski audzis un pēdējā laikā mainījies. Iesauka tas pats, lai gan Ozo vairāk pēdējo 15 gadu garumā. Tomāti ar krējumu ir palikuši. Savainojumi – apbrīnojami, cik daudz. Es saskaitīju 15 operācijas ar pilno narkozi ir bijušas, tad man nebija neviena. Alkohols – tas ir apspriests, ir zināms, ka nebija tie pāris aliņi pēc spēles, ar to neaprobežojās, ilgtermiņā tas pārauga atkarībā. Par to esmu runājis un bijis pietiekami atklāts. Bērnības dienu elks – Helmuts Balderis vēl joporjām. Artūrs Irbe – viens no vārtsargiem, ar kuru sanāca visvairāk laika pavadīt treniņos, jo bijām kopā komandās, es visvairāk zaudēju viņam savstarpējās spēlēs, es biju tas, kurš taisīja vairāk kūleņu, ja spēlējām uz kūleņiem. Viņš joprojām man ir vārtsargs, kuram visgrūtāk iemest. Man pašam ir interesants, piemēram, māņticības rituāls. Viņi mainījās. Es tādu neatceros, ka tāds ir bijis. Iztēloties, kā tas noticis, liekas interesanti, kāpēc to neturpināju darīt. (..) Mīlestība… nu tad man ir 19 gadi, tad jau noteikti… Bet man visas tēmas ir atvērtas, es runāju par jebko, dzīvē notikušas pārmaiņas, izaicinājumi, jaunumi, pārdzīvojumi, veiksmes, neveiksmes. Ja esmu piekritis atnākt, tad varu runāt par visu. Ierasti sarunā par hokeju pirmais parasti ir arhīva kadrs no kādas spēles, bet sākam nevis ar pagātni, bet ar šodienu. Sandis Ozoliņš: Jogu nolēmu nofilmēt un publicēt sociālajos tīklos, kā daļu no mana ikdienas rituāla, ko daru pēdējos trīs gadus. Dalīties savā pieredzē, ko tas man ir devis un kāpēc to turpinu darīt. Saku, ka gribu sasniegt noteiktu līmeni. (..) Pēc mēneša vai diviem centīgi to īstenojot, sapratu, ka to nespēšu izdarīt. Ar to pietika, jo secināju, ka jūtos labāk fiziski un emocionāli. Tādēļ turpinu to darīt. Vairs nav vēlmes būt par jogas meistaru, daru to priekš sevis, jo dienas beigās jūtos labāk. Cenšos katru dienu, dažreiz nesanāk vai slinkums, vai aizguļos ilgāk, bet daru regulāri. (..) Kad es ar to jogu sāku nodarboties, bija emocionāli grūti periodi dzīvē, šķita, ka joga un meditācijas palīdzēs izvairīties no dzīvē nepatīkamiem jautājumiem. Ir savādāk. Problēmas...

Esmu pieķēries savu veco filmiņu digitalizācijai un atrodu tur tīri labus, vēl nepabeigtus darbus, atklāj leģendārais fotogrāfs Gunārs Binde, kurš savus oriģinālus joprojām paraksta kā gleznas un cer arī šogad radīt vismaz pāris. Par Smiļģa portretu uz teātra sienas, iemīlēšanos savos modeļos, par faktogrāfiju kultūrā un arī gatavību karot ar fotoaparātu rokās saruna ar Gunāru Bindi Laikmeta krustpunktā. Dzejnieks Imants Ziedonis 60. gadu sākumā rakstīja: „Nedāviniet bērniem sudraba karotes, dāviniet fotoaparātu! Lai mācās skatīties, atšķirt, fiksēt lielo brīnumu - pasauli!” Ne gluži bērna vecumā, bet jaunības gados, tajā pašā 60 gadu sākumā, fotoaparāts nokļūst Gunāra Bindes rokās. Tolaik viņš ir elektriķis Alūksnes rajona kolhozā “Gaišais ceļš”. Gunāra Bindes fotomākslinieka ceļš sākās no pašmācībā apgūta vienkārša padomju fotoaparāta ”Fed-2”, līdz drīz vien zelta medaļām starptautiskajos mākslas fotosalonos. Viņš ir viens pirmajiem latviešu fotogrāfiem, kam Starptautiskā Fotomākslas federācija piešķīra izcila mākslinieka titulu. Nu jau leģendāra ir Gunāra Bindes fotogrāfija ar teātra leģendu Eduardu Smiļģi, padomju gados, kad viss tiek piesegts, viņš atļaujas fotografēt un izstādēs rādīt kailfoto, pārliecinot cenzūru, ka arī tā ir māksla. Viņš reiz īsu brīdi ir strādājis arī kā apgaismotājs Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī Rīgā un kādā intervijā septiņdesmitajos gados teicis: „Manas labākās bildes ir sanākušas ar labu gaismas sakritību. Gaisma – tā ir pirmā mācība fotogrāfijā.” Saruna ar fotomākslinieku Gunāru Bindi, kurš šo pasauli ar foto un savām acīm gaismā dokumentē nu jau 90 gadu garumā. Kāds ir jaunākais kadrs, kuru esat fiksējis ar fotoaparātu vai telefonu varbūt? Gunārs Binde: Pēdējais bija aizvakar, kad gulēja mana kundze Taņa un kaķītis, abi blakus, es viņus fotografēju un noliku uz galda stūra krūzīti, kur rakstīts "Soni". Krieviski tas nozīmē tādas miegamices. Tur nav nekādas mākslas dabīgi. Tā ir tāda amizanta būšana, ka šodien tik daudz redzam, ka cilvēki priecājas par iespējām visādus brīnumus darīt caur fotoaparātu vai kinokameru. Bet cik bieži ar profesionālajiem aparātiem vēl bildējat, un cik bieži ar telefonu? Gunārs Binde: - Vispār fotogrāfijā vai jebkurā mākslā ar jebko var panākt rezultātu – ar pirkstu mālēt uz audekla, ar cirvi, kā Koņenkovs cirta koka klučus. Fotoaparatūra arī var būt gan šāda, gan tāda. Labāk jau, protams, ja aparatūra ir augstas kvalitātes, profesionālām vajadzībām. Īpaši tāpēc, ka pret mākslu ir uzstādītas tādas prasības kā pret profesiju. Tā nav kā amatniecība, bet augstas kvalitātes mākslas darbs, tāpēc arī labāk, ja ir kārtīga kamera. Bet tie kas bildē ar telefonu, tos arī saucat par fotogrāfiem? Gunārs Binde: Es to pašu esmu darījis. Man pašam pagājušajā gadā arī bija izstāde, kur bija tikai ar telefonu fotografēts. Fotoaparāta galvenā misija ir galaprodukts – fotogrāfija, kuru var paņemt rokās, var skatīt no abām pusēm, pie sienas piespraust. Tā ir maņā izpratnē un fotogrāfijas kā mākslas izpratnē galaprodukts. Kā vērtējat tās telefonu fotogrāfijas, kuru ir tik daudz mums apkārt? Gunārs Binde: Tā digitālā pasaule, kas ir tik populāra, prasa no radītāja lielu piepūli. Lai izveidotu to galaproduktu – fotogrāfiju, tad tās bildes, kas uzņemtas ar telefonu, ir pamatīgi jāapstrādā. Optiskā kvalitāte ir laba, taču ir daudzi tādi trūkumi māksliniecisko izteiksmes līdzekļu laukā, kuri jāpanāk ar datoru. Un tas ir liels darbs. Un tad jāizgatavo labs galaprodukts – kopija uz laba papīra, ar labu tinti. Un tas jau vairs nav indivīda darbs. Man ir tāda pusprofesionāla kopējama aparatūra un arī es pērku fotopapīru, tā saukto galerijas papīru, kas ir dārgs, un arī tinte laba. Bet daudzi tās fotogrāfijas jau nemaz tagad vairs nedrukā, glabā diskos, mākoņos…? Gunārs Binde: Tās nav fotogrāfijas. Tie ir attēli. Tikai attēli. Tie atrodas virtuālā laukā vispirms, viņu nav. Kur ir? Vajag, lai to visu pārvērstu redzamajā. Esat arī teicis, ka šos attēlus ar telefonu uzņemot, tas neprasa...

Boris, viss būs kārtībā – teica Dainis Īvāns, un nākamajā dienā dziesma radio beidzot skanēja, atceras atmodas himnas autors komponists Boriss Rezņiks. Par savām armēņu saknēm un latviešu valodu, ko domā par cīņu pret pieminekļiem un kāpēc padomju gados negribēja emigrēt – saruna ar Borisu Rezņiku Laikmeta krustpunktā. Raidījums skan Barikāžu atceres dienā – 20. janvārī. Pirms 33 gadiem šajās janvāra dienās Rīgas ielas bija ļaužu pilnas, svarīgākie objekti apjozti ar smago tehniku un cilvēki sargāja nesen atgūto neatkarību. Daudzviet pie barikāžu ugunskuriem skanēja Latvijas Radio, tolaik svarīgākais, uzticamākais un operatīvākais informācijas ziņotājs. Lielajā skaļrunī Doma laukumā un mazajos kabatas radioaparātos ļaudis klausījās jaunākās ziņas un arī mūziku, kas sildīja, iedrošināja un vienoja. Starp šādām dziesmām bija arī viena no Atmodas himnām – dziesma “Baltijai”, jeb tautā labāk zināma kā “Atmostas Baltija”. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi un trīs Baltijas tautu valodās izdziedātā apņemšanās: "Trīs māsas no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk". Komponists Boriss Rezņiks ir Laikmeta krustpunktā viesies. Kādas jums atmiņā ir palikušas janvāra dienas pirms 33 gadiem, - OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ugunskuri, radio, cilvēku sejas, Rīgas ielas... Boriss Rezņiks: Visu it kā atceros, bija briesmīgi, bija bailes – varbūt nesanāks. Bet, paldies Dieva, viss izdevās. Tas jau bija pēc dziesmas "Baltija". (..) Labi atceros, kad bija puča laiks, nevarēja saprast, kā tas viss beigsies. Es atnācu šeit, nostājos pie Latvijas Radio un skatos, ka stāv divi, trīs mūsu cilvēki un divi trīs zaldāti un mierīgi sarunājas. Kad es to ieraudzīju, sapratu, ka viss būs kārtībā. (..) Tajā brīdī sieva bija Rietumberlīnē, no turienes viss izskatījās daudz briesmīgāk, vienmēr tālumā ir savādāka uztvere. Arī šeit cilvēkam, kurš bija sarakstījis vienu no Atmodas himnām, ja notikumi pavērstos citādi, visādi varēja beigties. Boriss Rezņiks: Es biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Nezinu, kāpēc. Tieši pie Radio stāvot sapratu, ka viss būs kārtībā. Par dziesmu "Atmostas Baltija" jau esat intervijās stāstījis, kā tā tapa, kāda bija doma, ka tā radās vēl gadu pirms Baltijas ceļa, bet gribētu dzirdēt plašāku stāstu, vai tā ir tiesa, ka sākumā Latvijas Radio nav vēlējies atskaņot? Boriss Rezņiks: Diemžēl tā bija. Es atnesu ierakstu, neatceros, kam iedevu lentu, un nekāda rezultāta. Nākamajā vai tajā pašā dienā aizgāju meklēt, kur atrodas Tautas fronte, iepazinos ar Daini Īvānu. Man bija labs portatīvais magnetofons, nospēlēju viņam dziesmu, viņš teica – Boris, viss būs kārtībā. Nākamajā dienā dziesma skanēja Latvijas Radio. Grūti pateikt, bet es vienmēr esmu objektīvs. Jūs visi [Radio darbinieki] tajos laikos bijāt valsts darbinieki, jums drusku bija bail, tāpēc, ka vēl nebija skaidrības. Kāpēc neskanēja. Bet nākamā dienā skanēja un bija liels gandarījums, ka viss kārtībā. Kas jums bija galvenais impulss dziesmas tapšanai? Boriss Rezņiks: Neatceros, kāpēc radās tāda ideja – dziesma, trīs valodas, neatkarība. Tas ir viss, ko varēju formulēt dzejniekam Valdim Pavlovskim. Nē, vispirms bija dzeja un tad es uzrakstīju dziesmu. Tad sākās cīņa, kā dabūt citus izpildītājus. Tas bija sarežģīti tajos laikos bez interneta. Kāda ir īsā versijā, kā uzrunājāt lietuviešu un igauņu solistus? Boriss Rezņiks: Tallinā bija sadarbība ar igauņu producenti, piezvanīju viņai, ka ir tāda ideja un viņa rekomendēja Tarmo Pihlapu. Sazvanījāmies, dabūju kontaktus un viņš atbrauca. Ar lietuviešiem bija vienkāršāk. Toreiz vēl te atradās padomju armija, un Žilvins Bubelis dienēja padomju karaspēka ansamblī Rīgā. Es tur aizbraucu, iepazinos, viņš atbrauca uz ierakstu. Nezinu, ko viņš saviem virsniekiem teica, bet viņam izdevās atbraukt uz ierakstu. Vai tiesa, ka visi trīs solisti - Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubelis - satikās tikai vienreiz mūžā pie mikrofona? Boriss Rezņiks: Vienu reizei mūžā. Pēc dažiem gadiem diemžēl mira Tarmo, Bubelis tagad...

"Alvis nosauca to par skaistāko jebkad redzēto teātri un noskūpstīja skatuvi - un tas man bija svarīgākais eksāmens," saka arhitekte Zaiga Gaile, kas Jaunā Rīgas teātra pārbūvei veltījusi 10 gadus un darbu ik dienu arī ziemas spelgonī dodas ar divriteni. Kāpēc koka ēkas ir dzīvas, komercbūves nav arhitektūra un kā Andrejs Upīts palīdzēja viņas tēvam tikt uz Ameriku - saruna ar Zaigu Gaili. "Mans moto ir būvēšana uz pagātnes. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē," tā ir teikusi arhitekte Zaiga Gaile un šis moto ir īstenojies daudzos viņas projektos un iecerēs. Pērnā gada pašā izskaņā, 27. decembrī ziņu aģentūra LETA vēsta: Ekspluatācijā nodots Jaunā Rīgas teātra ēku komplekss. Plānots, ka drīzumā teātris varēs sākt pakāpeniski iekārtoties vēsturiskajā atrašanās vietā Lāčplēša ielā 25. Ēku kompleksa rekonstrukcija un pārbūve īstenota atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes projektam. Uz jautājumu, vai atbraukusi pat šodien ar velosipēdu, seko atbilde. "Pavisam vienkārši – es braucu ar riteni 25 gadus katru dienu, tā ir tāda rutīna. Interesanti, ka ar riteni man nekad nesalst, salst ar kājām. Galvenais ir pareizs apģērbs, siltas rokas, kakls un kājas. Un man ir elektriskais ritenis jau kādus 5 gadus – un tas iedod mazliet jaudu, ja jābrauc, piemēram, uz tilta augšā, piespiež podziņu, vienīgais, ka elektronika salā biš niķojas." Kādu jūs redzat Rīgu braucot tieši ar riteni? Tas ir cits skatu punkts, man ļoti skaists maršruts, mēs dzīvojam Ķīpsalā kopš 97. gada un es nolēmu, ka uz biroju Berga bazārā braukšu ar riteni. Tas ir skaists, bet ne pārāk ērts brauciens. Bet es dodu priekšroku sajūtai. Uz tilta ir vistrakākais gabals, dažreiz vējš, liekas ka nopūtīs, dažreiz putenis un lietus, bet ir apmetnis. Bet tas kā to pieņem – man, piemēram, bail braukt ar mašīnu, nebraucu jau kādus 10 gadus. Varbūt skaistākais Rīgas maršruts, vienmēr skaists un kluss, pīles kanālmalā, un katru rītu sasveicinos ar Brīvības pieminekli, tas ir kaut kas izcils, kas mums ir. Ar tēlniecību mums pašvaki, bet piemineklis mums izdevies. Un tas maršruts – ir sakoptākā Rīgas daļa. Rīga ir skaista. JRT atkal būs skaists! 10 gadus - tas ir normāli. Ar būvniecībām tā ātri aizmirstas. Kamēr iet tas process, esmu pa sienu stāvus kāpusi augšā. Bet galvenais ir izturēt visas krīzes un nepatikšanas. Bet tas nav ārkārtēji priekš kultūras būves, visā pasaulē tā mēdz būt. Pirms jaunā gada 22. decembrī atnāca valsts komisija, staigājām pa teātri 2 stundas un komisāri mūs pieņēma. Tas bija milzīgs atvieglojums. Man bija sarunāts nākošajā dienā, ka izvadāšu Alvi Hermani, mēs satikāmies, staigājām, tas bija kkas vienreizējs, man lielākais eksāmens – kā pieņems teātra mākslinieciskais vadītājs. Alvis teica, tas ir skaistākais teātris, kādu esmu redzējis. Un esmu redzējis daudz. Iedomājieties, kā es jutos, kad skarbais Alvis, kurš ir neprognozējams un kura dēļ es arī esmu raudājusi un dusmojusies, viņš bija tik aizkustināts, uzkāpa uz skatuves, kādu laiku runāja tekstu, tad nometās ceļos un noskūpstīja skatuves grīdu. Tāds skaists rituāls. Jo teātrī skatuve ir altāris. Arhitekti Zaigu Gaili sagādā fiziskas ciešanas atrasties sliktās telpās. Tās ir tādas sajūtas, ko uztrenējusi 50 gadu darba pieredze. Viešņa strādā šajā jomā no 23 gadu vecuma. "Es tiešām ticu, ka sakārtotas telpas cilvēkus savā ziņā sakārto, viņiem palīdz". Runājam arī par koka arhitektūru. Vai koka mājas tiešām dzīvas? Koka mājai vienmēr ir cilvēka mērogs. Tagad skandināvi jau būvē 7-10 stāvus, bet kokam ne vienmēr var būt vairāk par 2 stāvi un tai vienmēr ir smarža. Tai mūsu mājai Berga Bazārā ir ap 200 gadu, ir smarža un čīkst kāpnes. Mēs izdarījām lūzumu ar šo konferenci. Mēs – Berga Bazārā ievilkām Dānijas kultūras institūtu, Riku Helms un Bergu dzimtas mantinieci, kad jaunā paaudze sāka protestēt pret mantojuma iznīcināšanu, jo nojauca milzīgus kvartālus. Paradoksāli, ka padomju laikā, kad nebija naudas, bija neparasti saglabājies koka mantojums. Daudzas ēkas tāpat nojauca,...

Tiem, kas joprojām domā, ka žurnālistikai ir jābūt komplimentārai, man ir jāsaka - beidziet piesārņot ēteru, saka žurnālists Jānis Domburs. Kādai jābūt sabiedrisko mediju misijai, kāpēc kvalitatīva žurnālistika ir dārga, vai Šķēles un Lemberga laikmets beidzies un par ko viņš savulaik rakstīja dzejoļus, saruna ar Jāni Domburu Laikmeta krustpunktā. Man ir lielas prasības pret sevi un visiem pārējiem man apkārt. Un vispār gariem cilvēkiem nekas nav jāpierāda. Tā ir teicis augumā garais un prasībās skarbais žurnālists Jānis Domburs. No raidījumā līdz šim intervētajiem vairāk nekā 80 viesiem, Jānis, šķiet, būs gados visjaunākais sarunas dalībnieks. Vai Jānis Domburs arī vecgada vakarā pie televizora klausās un analizē valsts vadītāju svinīgās uzrunas, vai tā ir tā reize, kad Jānis Domburs atpūšas. Jānis Domburs: Kā kuru reizi. Ja esmu brīvdienās pārpus Latvijas, tad redzu to, kas tur notiek. Šogad nebiju ārzemēs. Analizēju es skaidrā prātā 1., 2. janvārī. Ja sanāk dzirdu, bet tas ir fonā. Šoreiz ar vienu ausi dzirdēju, nākamajā dienā pārlasīju tekstu, paklausījos video, arī palasīju vērtētājus dažus, neko jaunu nevaru pateikt. Man liekas, mums ir interesanta nācija vai ļaudis, man liekas, ambīcijas mums vajag augstākas. Pārlasīju Igaunijas prezidenta, Lietuvas, Somijas prezidenta [runas] paskatījos, caur to prizmu redzēju daudzas lietas, kuru nebija un kuras vajadzēja. Sākot ar to, ka izsvērt cilvēciskās lietas, par ko daži slavēja, ar globālajam ģeopolitiskām lietām. Otrs, man patika, ka īsāka par pārējām bija Lietuvas prezidenta runa. Viņš uzsvēra - 20 gadi Eiropas Savienībā un NATO. Būtībā tas ir jautājums, no kurienes nākam un kur ejam. No tā viedokļa es daudzas lietas nesagaidīju. Ja atskatāmies uz aizvadīto gadu un vaicājam – kas pērn notika Latvijā? – kuri ir tie notikumi, tie cilvēki, dzīves situācijas, kas tev pirmie nāk prātā? Jānis Domburs: Par to varētu pusi raidījuma runāt. Man nāk prātā tēmas, caur kurām tie notikumi parādās. Pie tam tādi, kas ir bijuši, otri kas nav notikuši. Man divas lietas uzmanības vērtas likās, par ukraiņu bēgļiem runājot. Es mēģināju likt kopā jau pirms gada. Tas cilvēku skaits, kas strādā, ir šaubīgi maz iepretī tiem, kas pārtiek no pabalstiem un iepretim Lietuvai un Igaunijai. Tagad ir VID dati decembrī un skaitļi galīgi nepārliecina, ka mēs viņus pilnvērtīgi integrējam kā savu sabiedrības daļu. Šis ir antinotikums. Mani uztrauc arī tās lietas, kas nenotika. Otrs – epopeja ap Leonu Rusiņa tiesāšanu, pazušanu un slepkavību. Izgājām cauri visādiem lēmumiem un dokumentiem, ko saka policija, tiesa, ko prokuratūra. Kas ir mācības? Man tie notikumi tā žurnālistiski... Protams, bija epopeja ar valdību maiņu un prezidenta maiņu, bet es vairāk cilātu to, vai sabiedrība un valsts kaut kādos aspektos kļūst atbildīgāka. Kā mēs augam. Tu esi daudzus gadus saistīts ar Latvijas Televīziju, šobrīd runājam Latvijas radio ēterā. Abiem sabiedriskajiem medijiem šis visticamāk būs liels pārmaiņu gads, ja Saeima nobalsos par to apvienošanu. Kā tu raugies uz vienotu sabiedrisko mediju un kā sevi tajā redzi? Jānis Domburs: Raugos uz to, ka šo ideju, šo uzstādījumu ir daudz labāk jāpārdod, šī vārda vislabākajā nozīmē, sabiedrībai. Vai to var pārdot politiķiem, vai tie ir labi pircēji, par to var strīdēties. Bet nelatviski runājot, steikholderiem, un mēs visi esam steikholderi 21. gadsimtā, ir daudz skaidrāk jāizstāsta, ka ja runā par nacionālo kultūru, sākot no kultūras mantojuma, beidzot ar modernām lietām, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Tur tu vari izpausties, tur vari attīstīties, tur tev var daudz vairāk parādīt, un ir vajadzīgi daudz vairāk sabiedrisko mediju kanālu, platformu. Ja ir runa par nacionālo sportu, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Visās nozarēs var iet – par nacionālo biznesu, tiesiskumu. Viņi ir vajadzīgi kontekstā, ne mediji priekš medijiem, bet priekš visu nozaru un valsts sabalansētas attīstības. Es domāju, ka tur daudz kas ir neizdarīts. Tāpēc ir liela nesapratne sabiedrībā un nav liela...

Visa gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā pie Latvijas Radio mikrofona ik sestdienu esam satikuši ļoti dažādus ļaudis. Kopskaitā bijušas 39 sarunas ar cilvēkiem, kuri savā dzīvē pārstāv krietni atšķirīgas jomas – sportisti, uzņēmēji, mūziķi un politiķi, zinātnieki, aktieri, diriģenti un mediķi. Viņiem katram ir savs Latvijas laikmeta stāsts, atceroties pagātnē pašu pieredzēto un vērtējot šodienas norises Latvijā un plašajā pasaulē. Gadā izskaņā aicinām kaut ar dažiem no mūsu raidījuma viesiem satikties atkal, atceroties viņu dzīves stāstus, aktuālo notikumu komentārus un nākotnes prognozes. Sarunas dalībnieki gada garumā bijuši cilvēki ar ļoti atšķirīgām dzīves pieredzēm, bet gandrīz katrā sarunā kāds no viņiem pieminēja nemierīgo starptautisko situāciju - karu Ukrainā un ko tas nozīmē mums… Šajā raidījumā ieklausāmies fragmentos no sarunām ar Lilitu Ozoliņu, Laimu Vaikuli, Jāni Paukstello, Daini Dukuru, Māri Sirmo, Ivaru Kalniņu, Jāni Jurkānu, Ģirtu Jakovļevu, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Jāni Škaparu un Ievu Akurateri.

"Pirms izrādes man vajag to pusstundu, apmīļot skatuvi," tā saka aktieris Jānis Paukštello. Ar Raini teātrī viņam esot palaimējies un Jāzepu varētu nospēlēt kaut tagad. Par providenci dzīvē un lūgšanu spēku un kāpēc pats sev filmās liekas svešs cilvēks, saruna ar Jāni Paukštello Laikmeta krustpunktā. Ziemassvētki ir arī ticības, piedošanas un lūgšanas laiks. “Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums” – tā reiz rakstīja Imants Ziedonis, un šis viņa dzejolis Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāts aktiera Jāņa Paukštello balsī. Par lūgšanu un par piedošanu daudz ir runājis arī pats Jānis Paukštello, bet kā saka viņa mūža lomas varonis Jāzeps: “Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš”. Vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums. Šādi dažādos laikos ļaudis ir raksturojuši Jāni Paukštello. Arvīds Lasmanis no filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, Jāzeps no izrādes “Jāzeps un viņa brāļi”, vai Raimonds Paula "Cielaviņas" izpildījums. Tie ir pirmie darbi, kas daudziem nāk prātā, domājot par Jāni Paukštello. Paveikts ir ļoti daudz. Latvijas Radio fonotēkas meklētājā, ierakstot aktiera vārdu, var atrast ap 700 dažādu arhīva vienību. Ziemassvētkos aicinājumam uz sarunu ir atsaucies Jānis Paukštello. Jau 30 gadu garumā tradīcija daudzās ģimenēs ir Ziemassvētkos televīzijā skatīties režisora Vara Braslas filmu "Ziemassvētku jampadracis", kur Jānis Paukštello ir Cīrulīšu ģimenes galva Valdemārs. Vai arī jūs paskatāties savas filmas? Jānis Paukštello: Ar mani tā, ka ir ļoti dīvaina attieksme, skatoties uz sevi filmās tieši. Man liekas, ka tas ir kaut kāds cits cilvēks. Nezinu kāpēc. Streiča "Nenopietnajā cilvēkā" viena epizode bija jāpārfilmē, viņš teica: Jāni nāc paskaties, kas nav izdarīts. Es paskatījos un pēc tam teicu – nerādi man vairāk, es ticu tev, pasaki, ka jādara. Ir diezgan dīvaini skatīties uz sevi ekrānā un klausīties sevi, kad es dziedu. Katru filmu varbūt vienreiz esmu obligāti redzējis. Pieņemu, bet neskatos. Un savā ģimenē ne īpaši esmu kopis to, ka viņu tēvs ir īpašs cilvēks, vienmēr esmu audzinājis tādu attieksmi, ka tēvs ir tāds pats cilvēks, kā pārējie, tikai viņam ir tāda profesija, kas ir visu acu priekšā. Tas uzliek daudz pienākumu un mazliet sarežģī dzīvi, jo visu laiku esi kā palielināmā stikla priekšā, un tevi jebkurš var apskatīt. Kāds var uz tevi skatīties, un tu jau nezini, ko viņš par tevi domā. Viss tas komplekss manī ir iekšā un man ir ļoti liela pietāte pret skatuvi, pārņem dažādas sajūtas, kad eju uz skatuves, īpaši kad esmu centrā. Es neliekuļoju, tā tas ir, tā īpaša vieta. Tā nav kā baznīcā altāris, bet lielāks, nozīmīgāks. Tāda vieta, kas mani mulsina mazliet, vienmēr mulsinājusi. Šis Valdemārs "Ziemassvētku jampadracī" pēc dabas paskarbs, bet svētku laikā atmaigst, pie eglītes smaidīgs, dzied. Kā ir ar Jāni Paukštello? Jānis Paukštello: Nu jā, Ziemassvētkos Esmu katolis, eju baznīcā un lūdzos katru ritu un katru vakaru. Nu un eglīte, elementārās Ziemassvētku dziesmas, un pīrāgi, zirņi, ko man bērni ne visai, bet arī pāris karotes jāapēd arī viņiem. Tas ir labākais brīdis. Jāņos man ir mazliet skumji, Ziemassvētkos, ja vēl ir sniegs, tad viss manī pārvēršas. Par ko tad Jāņos skumji? Jānis Paukštello: Jo diena iet mazumā, un viss zāles leknums un dabas leknums ir nobriedis, daba ir gatava, lai rudenī dotu tālāko turpinājumu. Tad man nezin kāpēc ir mazliet skumji. Ar izrādi "Čūsku vārdi" , ko veidojis kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, Jānis Paukštello atkal ir atgriezies uz Dailes teātra skatuves. Jānis Paukštello: Īstenībā ir tā, ka neesmu atgriezies, esmu atkal teātr,. Man nekāda cita teātra nav bijis. Varbūt esmu pie Annas Eižvertiņas paskatījies, kā ir kad nav ne resursu, nekā, un tad tu aizej tur un paskaties, ka tavs teātris vienkārši ir priekš aktiera dieva dota dāvana. Kādas bija sajūtas, atkal atgriežoties teātrī? Jānis Paukštello: Juris Žagars man piedāvāja piedalīties Dailes kanonā. Varēju, protams, varēju darīt to, ko daru, braukt savos koncertos Latvijā,...

Nav labais tonis par kolēģiem runāt, bet skumji, ka tagad visu, ko uzfilmē, sauc par filmu. Manuprāt, uz ekrāna tagad ir daudz garīgā brāķa, vērtē režisors Varis Brasla. Par Imanta Kalniņa apbrīnojamo komponista intuīciju, par nepiepildītu ideju uzņemt filmu par mežabrāļiem, par to, kā tika pie sava uzvārda un kur glabā unikālu ierakstu ar sava tēva radio diktora balsi, saruna ar Vari Braslu Laikmeta krustpunktā. “Bērns ir vislabākais katalizators par to, vai kino filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru bērns raugās pasaulē.” Tā reiz ir teicis kino un teātra režisors Varis Brasla. Viņa filmās īpašu patiesumu rada tieši mazo varoņu iesaiste un viņš ir radījis arī mūsu izcilākās bērnu filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim", "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru". Un Vara Braslas režisora acs ir fiksējusi manu emocionālāko latviešu kino filmu – "Ezera sonāti". To esmu noskatījies neskaitāmas reizes un no maziem gadiem tā man palīdzēja iepazīt Regīnas Ezeras izcilo prozu, Imanta Kalniņa īpašo mūziku, mūsu aktierus un jo īpaši Astrīdu Kairišu. "Ezera sonāte" ir mans latviešu kino etalons. Es jau sen vēlējos klātienē reiz satikt cilvēku, kurš ar savu kino valodu ir veidojis manu labāko priekštatu par latviešu kino, kurš mani bērnībā ir smīdinājis ar Emīla jokiem un kurš vienmēr ir licies ļoti līdzīgs Raimondam Paulam – ar iespaidu par savu stingro raksturu, ar vizuālo līdzību un pat balss tembru tādu pašu, kā Maestro. Arī Maestro teicis, ka viņam norāda uz līdzību ar Vari Braslu. Vai jums kāds ir to teicis? Varis Brasla: Jā, tikai es labāk klavieres spēlēju… Epizode iz dzīves. Cēsīs bija pilsētas svētki, tur uz estrādes Raimonds pie klavierēm, Paukštello uz skatuves. Vienā manā filmā lomu spēlē aktrise no Maskavas Gaļina, viņa bija nejauši nokļuvusi Cēsīs. Ir pauzīte, gājusi klāt pie Paula un saka: "Zdrastvui Varis! (Sveiks, Vari!). Pauls bijis mazliet apjucis. Kaut kas tur tās mazliet mistisks. Tuvojas svētku laiks, kad ierasti televīzijā rāda Vara Braslas filmas. Dažas ir jau restaurētas, bet tajās nemanīgs paliek patiesums. Vai arī pats skatāties savas filmas televīzijā? Varis Brasla: Paretam noteikti pārskatu. Speciāli nē, bet ir vairākas filmas, kuras ļoti bieži [rāda], sevišķi "Jampadracis" un "Emīls". Tā, ka jau patiešām 4-5 reizes pa dažādiem kanāliem. Galvenais, ka savulaik, kad bija celofāna bantes, tās ļoti nodrillēja, kvalitāte ļoti sliktāka paliek, vecajām filmām traki krāsas pagaisušas. Vajadzētu ļoti atjaunot tās filmas, jo tā ir vislabākā vēsture. Dokumentālisti ir teikuši, ka laikmets vislabāk parādās labās aktierfilmās. Tieši laikmeta faktūra, ritms, atmosfēra spēcīgāk tieši aktierfilmās. Runa ir par labām filmām. Kā jums šodien klājas, par ko prieks, par ko raizes? Varis Brasla: Par raizēm nerunāsim, jo 84 gadi sagādā dažus pārsteigumus. Bet man patiess prieks, ka piemēram, Valmierā… Pagrūti man to nabas saiti pārgriezt ar teātri. Tagad bija jubileja teātrim, aizbraucām, un jaunās izrādes esmu redzējis, un priecājos par to, ka neskatoties, ka nav savas mājas pagaidām, teātris dzīvo, ir ienācis jauns kurss. Tajā visā ir dzīvības smarža, nav tas - vai, vai… Tas man tiešām rada tādu mierinājumu, varbūt mazliet egoistiski, jo es tur arī savus spēciņus esmu licis iekšā. Tas sagādā prieku, ka process notiek un jaunie lielākā daļa ir ļoti sakarīgi cilvēki. Šodienas kino, cik izdodas sekot līdzi, kādi ir pēdējie iespaidi? Varis Brasla: Cenšos visam izsekot. Nav labais tonis par kolēģiem runāt, īpaši ar mīnus zīmi. Man šķiet, ka kaut kas dāņu valstī nav kārtībā, ka tagad viss, ko uzfilmē, saucas filma. Puse no cilvēkiem ir operatori, puse - režisori, puse ir aktieri. Tāda privāta iniciatīva, ka viens otru filmē un nosauc to par … "Divi šūpolēs". Tā ir viena lieta, to var rādīt mājās, kāzās. Bet uz ekrāna ir tik daudz… manuprāt, nāk garīgais brāķis. Tas ir sāpīgi. Bet ir arī daudz brīnišķīgas lietas, kas ir uz ekrāna. Arī aktierkino. (..) Bet viens, ko citēju kā...

Es jau pats sev esmu mazliet apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu – ka latvieši izmirst, bet labu ziņu man joprojām nav, atzīst demogrāfs Ilmārs Mežs. Par savas dzimtas ķoniņu saknēm, par to, kā radušies latviešu uzvārdi, par bezatbildīgiem vīriešiem un viesstrādniekiem, kuri pie mums būs arvien vairāk, saruna ar Ilmāru Mežu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš varbūt nedaudz, bet zina kaut ko par mums katru. Par mūsu uzvārdu, par tā izcelsmi, par mūsu senču dzīvi pirms gadiem 100, 200 un vēl senāk. Viņš savā pētniecībā ir atracis daudzas mūsu senču ciltskoku saknes un kopis daudzas radurakstu atvases. Demogrāfs, vēsturnieks, ģeogrāfs, pētnieks Ilmārs Mežs ir pavadījis arhīvos neskaitāmas stundas un daudzus gadus, lai mēs visi zinātu, no kurienes un kā cēlušies uzvārdi – Mežs, Krauze, Bergi, Goldbergi un Freibergi, arī Liepiņi, Bērziņi, Kalniņi, Zariņi, Keiši un Streiči, Rinkēviči un Čakstes. Ilmārs Mežs pēta pagātni, dokumentē izloksnes un cilvēku paradumus, bet arī prognozē Latvijas ļaužu nākotni. Jau vairākus gadu desmitus viņa skaļākais trauksmes zvans skan divos vārdos: latvieši izmirst. Demogrāfs Mežs ir no tiem retajiem cilvēkiem, kurš šodienas Latviju var vērtēt gan no pagātnes salīdzinājuma, gan nākotnes paredzējuma. Demogrāfiskā situācija Latvijā joprojām ir ļoti slikta, bet tā nav tik katastrofāla, kā brīžiem varēja paredzēt – tā jūs nesen jūs teicāt kādā intervijā. Pirms 20 gadiem jūs prognozējāt, ka pēc simts gadiem latviešu skaits nepārsniegs 300 000. Vai tagad prognozes ir mainījušās un uz kuru pusi? Ilmārs Mežs: Laikam nē, aptuveni tādas paliek. Jo te runāju nevis par visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tiem, kas runā latviski, kas būtu tautas un kultūras tālāki nesēji. Apmēram uz to tas iet. Drīzāk mums ir jādomā par spēju piemēroties, jo dažreiz esmu uzsvēris, ka laime jau nav tajā skaitā – igauņi jau nedzīvo par trešdaļu sliktāk, ja viņu ir par trešdaļu mazāk. Vai luksemburgieši, vai Islandē, vai vēl mazākas valstis. Svarīga ir tā proporcija, attiecības starp cilvēkiem, kas jau ir pensijas gados, kas drīzumā ies pensijā, kas viņus nomainīs, vai kā Latvijas gadījumā, nav kam nomainīt daļu no tiem, kas varētu doties pensijā. Nav jau tā, ka Latvija vienā dienā paņems un izbeigs eksistēt, tas būs tāds gadsimtu lēnām saplokošs balons. Vienīgais mierinājums, ka tie mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni nebūs piedzīvojuši tos laikus, kad bija miljons un divi miljoni un vēl vairāk Latvijā. Tik liela Dziesmu svētku estrādes piepildītība diez vai būs. Kaut vai paskatāmies uz vīru koru rindām. Šajos Dziesmu svētkos bija 23 vīru kori, 90.gada svētkos – vairāk nekā 100… Ilmārs Mežs: Es jau arī būtu starp tiem dziedātājiem, tik nespēju sadisciplinēties, lai piedalītos daudzajos mēģinājumos. Noteikti vajadzētu valdībai, parlamentam, bet arī pašai sabiedrībai par to jautājumu vairāk domāt. Esmu mazliet sev apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu, tāpēc drīzāk izvairos pēdējā gadā par to runāt , jo man nav labu ziņu un droši vien vēl nebūs. Bet jādomā par to, kā Latvija pietiekoši spēs attīstīties ar daudz mazāku bērnu un jauniešu skaitu. Kamēr šie bērni ir bērnudārza un skolas vecumā, tas ir ietaupījums. Ironiski var teikt, ka valsts patiesībā pat ietaupa vairākus miljonus no tā, kas bija plānotais demogrāfiskā atbalsta apjoms. Tā kā bērnu piedzima par 10-15% mazāk, tad ir attiecīgais miljonu skaits ietaupīts. Brīnišķīgi! Varam novirzīt to citām svarīgākām lietām. Kad šiem cilvēkiem vajadzēs ieņemt darba tirgus vietas, kādam vajadzēs doties armijā, policijā un citur, nezinu kā to… Vienmēr ir iespēja ņemt indiešus, ukraiņi tagad mūs glābj lielā mērā, bet tas ir jautājums – cik mēs spēsim Latvijas saturu nodrošināt, kā ir rakstīts Satversmes preambulā, ka Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis, varbūt precīzi neatceros no galvas, nākotnē maksimāli nodrošināt un sekmēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Mēs to īsti nepildām... Mēs esam ļoti kautrīgi, mums ir grūti pastāvēt kā frančiem uz franču valodas...